Tā kā skatījos iestudējuma ģenerālmēģinājumu, tad vismaz atsevišķos punktos uzskatu, ka nevaru pārlieku piesieties, tādas lietas, kā kustības, atsevišķas intonācijas un tēlu sadarbība, iegūst īsto smeķi tikai ar laiku. Tomēr ir lietas, ko nolasīt var jau uzreiz, tādas, kas veido pašu pamatu un vai nu ir, vai nav.
Interesēta iepazinos ar komentāriem, kas pēc pirmizrādes parādījušies teātra mājaslapā. Tie ir tiešs apstiprinājums tam, ko secinātu pat paviršs skatītājs, ka izrāde kļūs par vienu no šķēpu laušanas iemesliem kā skatītāju, tā kritiķu vidū. Vai nu dievinās, vai lamās.
Sākot ar ārējo un detaļām – scenogrāfija (tās autors Kristaps Skulte) un kostīmi (Ilze Vītoliņa) ārkārtīgi efektīgi, skaisti – sarkans, melns, balts/sudrabs. Arī materiāli – viegli, plīvojoši audumi, lakādas spīdums un metāla plāksnes, kontrastējoši un izteiksmīgi. Jā, var mielot acis, padomāts par vissīkākajām detaļām, par grimu, apaviem, tas, protams, ar nosacījumu, ka gotiskais stils neraisa visdziļāko riebumu. Pie visa klāt arī eksotisku austrumu motīvu interpretācijas. Ārkārtīgi jauki izskatās arī zilo rakstiņu josla telpas noformējumā, imitējot kādas mošejas interjeru.
Attiecībā uz mūziku, neko pārpasaulīgi dēmonisku gan Drakulas dziedājumā saklausīt nevar, vismaz ne tādu, lai sekotāju pūļi būtu gatavi upurēties, radītās noskaņas likās tā kā par maigu, kaut citviet iestudējumā mūzika rada īsti melnu noskaņu, tomēr brīžos, kad tas būtu akūti nepieciešams, šādi uzsvari izpaliek. Arī nekādas tautas folklorā paliekošas, pielīpošas vai asociatīvas melodijas laikam gaidīt velti, ja vien neskaita asprātīgi pavērsto neonacistu gabaliņu, īstas lauku zaļumballes meldiņā, kur meitenes bruncīšos un kaskās, kopā ar saviem pavadoņiem dzied par to, ka jāiet sist melnos.
Īsumā stāsta sižets šāds – Drakula nav nekāds aizlaiku sadists vai mēmā kino varonis, bet mūsdienu Londonas rokmūziķis Rašids Rahula jeb iesaukā Drakula, fanu dievināts, tic mītam par īpašu vīrusu, kas pārņēmis viņa ķermeni, tā ir nemirstība, kam nepieciešamas dzīvas asinis. Lūk, tās viņam piegādā draugi, kas patiesībā ir afgāņu kaujinieki un rokmūziķa slavas aizsegā plāno uzbrukumus britu sabiedrībai. Situācija saasinās, kad notiekošajam uz pēdām nāk izmeklētājs van Helsings (Juris Kaukulis), kas turklāt vēl traģiski zaudē meitu – viņa iesaistījusies Drakulas fanu klubā un tiek upurēta. Mēģinājums atmaskot Drakulas un aiz viņa stāvošo noziegumus ar masu mēdiju starpniecību arī cieš neveiksmi, reportieris Džonotans (Artūrs Skrastiņš) ir pārāk gļēvs, lai rīkotos, turklāt arī viņu valdzina Drakulas vara, bet viņa līgava Mina (Ilze Ķuzule), kļuvusi par Drakulas mīļāko un arī paguvusi ar dīvaino vīrusu inficēties. Apmātas kaislības, no kurām šķietami nav izejas.
Džilindžeriski, no – līdz. Tā, ka skatoties brīžam gribas vilkt paralēles ar iepriekšējo Džilindžera radīto grāvēju „Kaligulu”, kas vismaz manās acīs paliek nepārspēts, gan vizuālā risinājuma, gan nevainojamā dramaturģiskā pamata dēļ, par ko šoreiz dalītas jūtas. No vienas puses interesants motīvs, primāri saskatīt Drakulas radīto baiļu cēloni viņa atšķirīgumā, svešādajā izcelsmē, attēlojot kā cilvēku no citurienes, nevis tikai asinis sūcošu mošķuli, un tādējādi uzsverot ksenofobijas tendences sabiedrībā. Arī konstrukcijas papildinājums ar tiešiem citātiem no filmas „Intervija ar vampīru” – reportiera tēls, un citām vampīrfilmu noskaņām it kā nav slikts.
Attiecībā uz Drakulas jeb Rašida Rahulas, rokmūziķa tēlu, nekādu pārsteigumu Ķesteris te sagādāt nevar, ja vien neskaita blondo parūku un biezo grima kārtu, taču citādi šis tēls diezgan labi iekļaujas viņa līdzšinējo lomu plejādē, pārsteigumu nav, bet vismaz par aktierisko pusi arī nevar piesieties, talants ir talants un punkts. Bet ar tēla veidojumu pašā libretā, par ko atbildību nenes aktieris, saistās mazliet mulsinošs un reizē interesants apstāklis – proti, Drakula ne tuvu neatgādina varmāku, bet apstākļu upuri, viņš drīzāk ir neapzinīgs, no realitātes atrauts mākslinieks, dabiska ļaunuma iemiesojums, ar kuru manipulē teroristiskās organizācijas dalībnieki. Taisni vai žēlumu raisošs savā asins dzeršanas/izdzīvošanas kārē un dilemmā starp mākslu un/vai vardarbību.
Ārējās izdarības, kas neļauj iemigt, ir gana atraktīvas, mūzikas decibeli, kas tricina pat zāles augšējās rindas, sarkano bārkšu aizkars, upurēšanas ainas, asinis, baltās gaismas šaltis, kailums uz skatuves, kas gan jau sen nav nekas šokējošs (būtu dīvaini, ja tieši šeit tas izpaliktu). Tie visi ir ārēji un neslikti papildinājumi. Tikai galvenā darbības līnija no tā daudz negūst, nevajag jau, lai morāli skatītājam bakstītu kā ar pirkstu acī, bet uz izrādes beigām varoņu rīcība paliek mazliet nemotivēta, piepešā līķu čupiņa uz skatuves, pēc viens, divi un gatavs principa (nu nav gluži Šlāpins Šekspīrs, lai varētu uz beigām daļu pārpalikušo tēlu tā vienkārši labākos medību laukos aizraidīt). Paliek jau, protams, tie galvenie, rokrokā saķēdēti Drakula ar savu mednieku van Helsingu, kas piepeši nolēmis tomēr nespriest linča tiesu pār meitas slepkavu, kaut pirms mirkļa rāmu garu nošāvis šķietami nekur īsti nevainojamos reportieri un viņa draudzeni. Šādas pretrunas darbībā pa brīžam mulsina. Varbūt jau būt, ka dzīvē arī nav skaidras un nolasāmas dramaturģijas, nav simtprocentīga pamata un attaisnojuma, tomēr īsti netieku skaidrībā, vai varu un gribu to akceptēt uz skatuves.
Kopumā nenoliedzami izrāde krāšņa un varu apgalvot, ka redzēt to ir vērts, vismaz, lai pastrīdētos, taču nekā tāda, kas nebūtu redzēts kādā vidēja vai pat laba līmeņa šausmenē te nav, vienīgais unikālais ir apstāklis, ka līdz šim vardarbīgas ainas un noskaņas šādā kvantumā uz skatuves nav manītas. Taču tāpat tās ir gana maigas izdarības, par laimi pietiekami aizplīvurotas, lai nepārvērstu asins darbus par pašmērķi. Neatkarīgi no tā, vai sižets un risinājums raisīs iebildumus vai ne, domāju kaut ko interesantu, no scenogrāfijas līdz atsevišķu aktieru tēlojumam, sev katrs var atrast. Bērnus gan līdzi labāk neņemt, tāpat kā vecmāmiņas, ja gribat, lai viņas turpina jūs svētdienās aicināt uz pankūkām.
Pie aktierdarbiem atzinīgi jānovērtē Ievas Pļavnieces un Arta Robežnieka afgāņu kaujinieki, arī jaunās vēl nesen kā aktierkursu beigušās Ilze Ķuzule un Ilona Balode, kuras labi tiek galā ar lomām, katrā gadījumā Ilzes atveidotā Mina ir ļoti pārliecinoša, ja neskaita dažus pārspīlēti teatrālus žestus, saspringti paceltās rokas, kas kontrastē ar dabiski emocionālo tēlojumu pārējā laikā. Kaut ne jau viņai vien tas raksturīgi, latviešu teātris joprojām netiek laukā no teatrālisma. Arī daudzu skatītāju potenciālais izrādes apmeklējuma iegansts (kā tas noteikti būs) – Juris Kaukulis, atzīstami tiek galā ar lomu, brīžam atstājot ēnā Drakulu.
Viena no izrādes pamatnostādnēm, ka „pasaulē vairs nav ne labā, ne ļaunā, šādā pasaulē cilvēkam ir tikai viena izvēle – pieņemt svešās asinis vai mirt”, it kā vedina uz domu, par ksenofobijas izskaušanu, tomēr kariķējot dažādās pārliecības – ideoloģiskās, reliģiskās, patriotus, nacistus, sātanistus, hipijus, kristiešus, pareizticīgos, austrumu kultūru pārstāvjus, un konfrontējot viņus, kļūst skaidrs, ka nekas tāds nav iespējams, dzīve laimīgā un idilliskā pasaulē? Ilūzija. Pārliecība jau tāpēc ir pārliecība, ka katram vienīgā pareizā. Un tās dēļ arī mirst ne viens vien. Vismaz šādā virzienā ris izrādes darbība.
Ja tā pavisam vienkārši – izrāde man patika, jo vismaz raisa iekšēju diskusiju, ar līdz galam neatbildētu jautājumu – vai mēģināts pierādīt, ka „svešās asinis” jāpieņem, respektīvi, dzīvojam draudzīgi un iecietīgi vai, ka to īstenot, lai kā arī censtos, reālajā pasaulē nav iespējams? Un galu galā, strīda vērta izrāde ir labāka par izrādi, par kuru nerunā nemaz.
Jā, starp citu, pārnācu mājās pēc izrādes, ieslēdzu ziņas un uzzināju par kārtējo dzīves nesaprasto un ar uzmanību apdalīto, kas nošāvis cik tur tos pa ceļam pagadījušos. Lūk, arī ikdienas dramaturģija bez šķietama pamata.
Foto: Jānis Deinats, "Fotocentrs"
