Izstādes pamattēma ir bērnība un pagātne – jocīgā „viela", kurā visu laiku pinas kājas. Mana bērnība - no vienas puses, bija ļoti laimīga- es biju pārtikušā kolhozā dzīvojošu kolhoznieku bērns, no otras puses – lūkojoties atpakaļskata spogulī, ļoti skaidri redzams, ka bijām sastāvdaļa greizai kārtībai, pret kuru neviens manā kolhozā neprotestēja. Gluži otrādi. Pat tagad vietējie ar lielu grūtsirdību atceras labos, pagājušos laikus, kad valdīja kārtība un pārticība, kad pie ciema Padomes baseinā auga ūdensrozes un darbojās strūklaka... Man nedod miera jautājums – vai visi tā laika kolhoznieki ir tādi kā nezināšanas nevainības pasargāti (arī šodien, arī es), vai tomēr – kā savā autobiogrāfiskajā romānā „Lobot sīpolu" raksta Ginters Grass – nezināšana neatbrīvo un nepasargā. Es atceros, man patika sarkanā kaklauta čaboņa, kad ierindas skatē visi stāvēja „uz strīpas" un drusku sala...Kaklauts likās skaists.Vai tādas atmiņas šodien ir stulbas, apkaunojošas vai gluži vienkārši smieklīgas? Vai tas maz ir kas vairāk par pelniem un putekļiem – kā jebkura pagātne, ne tikai padomju? Kaut kad tur – nākotnē, mana meita varbūt jautās par manu bērnību. Un es jau tagad jūtu tādu kā vieglu paniku – kā lai to pēc iespējas pilnīgāk, izsmeļošāk viņai izstāstu? Varbūt viņa nesapratnē uzdos man ko līdzīgu traģikomiskajam jautājumam, ko šodienas jaunieši mēdzot jautāt par vecmammu Sibīrijas stāstiem – „bet kāpēc viņi, izsūtītie, nenolīga labus advokātus"?
„Atpakaļskata spogulī" klasiska eļļas glezniecība kombinēta ar dažādiem „priekšmetiem" – kauliem ,matiem , koka zariem, salmiem. Faktūras panākšanai krāsai bērti klāt pelni.
Foto (c) Toms Grīnbergs
