Kā tu izdomāji pievērsties indiešu dejām? Un no kura gada sāki pati dejot šīs sarežģītās dejas?
Es kopš agras jaunības interesējos par vēdisko filozofiju. 1996. gadā biju aizgājusi uz Svetlanas Rižakovas koncertu, kurš notika Ave Sol koncertzālē, un likās interesanti, kā var apvienot filozofiju ar deju, tad es sapratu, ka tas mani interesē arvien vairāk, un es sāku meklēt, kur var dejot šīs dejas. Nācās mazliet pagaidīt un pēc laika sāku pati apgūt šo deju stilu deju centrā Alegria. Es šīs dejas dejoju jau no 2002. gada 2. februāra.
Kas tevi saista ar Indijas kultūru, un vai pati esi bijusi Indijā?
Noteikti, tās ir indiešu dejas. Es neesmu īpaša sapņotāja par Indiju. „Indija priekš manis ir vienkārši reģions, bet indiešu deja ir Visums".
Mani pašu nesaista Indija, un arī mani deju skolotāji dzīvo Krievijā, Igaunijā un Lielbritānijā.
Vai pirms indiešu dejām tu dejoji arī citas dejas? Vai varbūt tu dejo arī tagad paralēli šīm dejām? Ja, jā, tad kādas?
Jā, protams, dejoju dažādas dejas - balles dejas, valšus, bet pamatīgāk pievērsos buto dejai, kura cēlusies Japānā. Man patīk dejot, un visi deju stili šķiet interesanti, bet pagaidām saistu sevi ar indiešu deju.
Cik ilgam laikam ir jāpaiet, lai iemācītos indiešu dejas? Cik ilgā laikā tu apguvi šo deju stilu?
Es uzskatu, ka viss ir atkarīgs no cilvēka entuziasma un gribēšanas. Pēc maniem novērojumiem pamatu apgūšana ir no četriem mēnešiem līdz pat vienam gadam. Jebkurš cilvēks var iemācīties šīs dejas, galvenokārt ir jābūt lielai vēlmei. Man tāda bija, jo pēc trīs mēnešiem bija mana pirmā uzstāšanās. Es ļoti ticēju un gribēju dejot, un tas arī notika. Vajag tikai gribēt, ticēt un cerēt! Un tad viss būs!
Kāpēc izvēlējies dejot tieši Bharat natyam, nevis kādu citu no dejas stilu veidiem?
Tā bija sakritība, jo īpašas izvēles tolaik nebija, mācījos to, kas trāpījās. Man šis stils uzreiz iepatikās, jo tam bija sava stingrība un noteiktība, kas tieši līdzinās manam raksturam. Bet meistarklasēs esmu iepazinusies arī ar Kathak, Odissi, Kuchipudi un Mohini natyam.
Pieļauju, tev ir cilvēks, no kura iedvesmojies.
Tā noteikti ir Pille Roosi. Viņa ir mana skolotāja, pie kuras es apguvu dejas. Pille vienmēr bija jautra, viegla, sirsnīga, pašnoliedzoša un tuva. Ir sajūta, ka caur Pilli iet visa tūkstošiem sena Indijas skolotāju tradīcija, kura pagriežas uz tavu pusi un norāda katram savu vietu. Mana deju skolotāja Pille reti kad izteica komentārus, bet tie visi bija kā pērles. Daži no teiktajiem vārdiem man ir palikuši atmiņā: „Nedomājiet par nogurumu. Tas nav svarīgi", „Tas nav darbs - tā ir bauda", „Negaidiet, kad vingrinājums beigsies. Mērķis vienmēr ir viens - turpināt". Pille ir cilvēks, kas mani tuvina indiešu dejai, par to esmu ļoti pateicīga viņai.
Kas tevi saista ar deju? Zinu, ka tagad arī tu esi deju pasniedzēja.
Es par deju interesējos no bērnudārza laikiem, kad sākās ritmikas nodarbības, bet pati dejoju no 4. klases. Man kopš bērnības bija jautājums: „Kā ķermenis var dejot?" Un tagad es to saprotu, ka ķermenis ir katram dots kā instruments, ar kuru viņš var spēlēties un veikt dažādas kustības mūzikas pavadījumā, ar to ir jālepojas. Man deja ir instruments, kas palīdz līdzināties Dieviem.
Kāds ir tavs dzīves un dejas moto?
Tādi ir divi: Es gribu atklāt patiesību, kā viņu ir domājis Dievs, nevis kā to var iztēloties cilvēks. Un - Gan Samadhi izraisa deju, gan deja izraisa Samadhi (atgriezeniskā darbība).
Vai ir gadījies kāds smieklīgs dejas notikums, kas tev uzlabo garastāvokli vēl šodien?
Bija ļoti smieklīgs atgadījums. Kad atnācām uz VEF kultūras pili uz koncertu "Austrumu aromāts", koncerta vadītājs iznāca priekšā un jautri uzrunāja skatītājus, mēs tikām pieteikti tā: „Jūsu priekšā tulīt dejos Nateša Kavutum (Dejas nosaukums), Hamsya dvaņi raga (Rāgas nosaukums), Adži Tala (Ritms) un horeogrāfe Usha Raghavan (Ziņas par horeogrāfi)". Bijām četras dejotājas, un visi saprata, ka nosauca mūsu vārdus pēc kārtas, kas uzstāsies koncertā. Mēs nevarējām nesmieties, pat savā starpā sadalījām nosauktos vārdus. Šo notikumu atceramies vēl tagad, mums tas uzlabo garastāvokli, ir pagājis pusotrs gads pēc šī koncerta, bet mums ir jautri to atcerēties.
Kādu tu iedomājies indiešu dejas nākotni?
Tas ir process, nedomāju, ka dejai kas draud.
Indijā izplatīts ir veģetārisms. Kā tu un tavi dejotāti pret šo attiecaties?
Es domāju, manā studijā visi nav veģetārieši. Katram tas ir pēc brīvas izvēles, bet noteikums neēst gaļu nedēļas pirms uzstāšanās ir obligāts, lai domas būtu gaišas un prātā nebūtu aizliegtu domu. Es pati neēdu gaļu, esmu laimīga. Sākumā gan mammai tas nepatika, bet nu par 'veģetārsimu ir citās domās.
Tavs ieteikums dejotājiem un tiem, kas vēl apsver domu mācīties šīs dejas.
Galvenais ir aizmirst par sevi, deja - tā savā ziņā ir prakse, jābūt Sathanai (izlēmība). Indiešu deja ir spējīga dzīvi padarīt pilnīgāku, tā paceļ dejotāju virs ikdienas rūpēm, uzliek sarežģītus uzdevumus, kurus pildot pilnveidojas izteiksmīga stāja, parādās un attīstās runājošs skatiens, spēja pārveidot savas emocijas, tas ir tas, ko cilvēks saņem, dejojot šīs dejas.
Intervija publicēta sadarbībā ar e-žurnālu www.nacdejot.lv.