Muzikālās dzīres Dzelzceļa muzejā

Zāles iekārtojums vērienīgs, uzmanību jau vispirms saista gar griestiem izveidotās konstrukcijas un gaismas. Lielāko daļu zāles aizpilda galdiņi, uz tiem lampiņas un pa kādam kārumam. Vērā ņemama skatuve, kuras dibenplānā uz paaugstinājuma skan dzīvā mūzika. Abpus tai ekrāni, lai arī zālēs tālākajā stūrī viss būtu redzams. Noformējumā liesmas, kā atsauce uz Bulgakova pazīstamo citātu par manuskriptiem. Nedaudz vēlāk gan rodas iespaids, ka arī šī pasākuma scenārijs gājis bojā liesmās. Bet nav ko steigties priekšā notikumiem.

Pasākums iesākas ar hrestomātisko rindkopu par Annušku, kas saulpuķu eļļu jau nopirkusi. Un tātad, lai ko jūs darītu, jau ir par vēlu. Iesākas solītā batāliju nakts.

Ciktāl tas attiecas uz koncertu, tas ir, uz muzikālajiem priekšnesumiem, tie katrs savā žanrā ir vairāk vai mazāk atbilstoši, Igo dzied kā Igo, Ladybird kā Ladybird un joprojām baltie „Melo-M” izpilda pazīstamos skaņdarbus. Ja runa par šo visu kā šovu, tad jau tas ir kas cits. Var veidot krāšņi, var provocēt, var saraibināt (galu galā rasols taču ir latviešu tradicionālais svētku ēdiens), bet vienmēr taču ir kaut kāda stilistiskā līnija, kas jāietur. Par gaumi te runāt pat neiedrošinos.

Uguns pūtēji, puiši milzīgās pūkainās klaunu parūkās, gar sienu rāpaļājoši, rotējoši un uz skatuves trosēs iekārušies gaisa akrobāti, meitenes košos, iedomājamu un neiedomājamu krāsu salikumu kabarē tērpos, viens no uzskatāmākajiem šāda „visskasienākprātā” paraugiem ir Igo uzstāšanās pelēki spīdošā tipiskā skatuves uzvalkā, viņa fona dejotāji tobrīd ir puiši džinsos sarkanbrūnos kovboju kreklos un neonzaļās cepurēs.

Aktieru trio (kas šķietami iedzīvina varoņus no Bulgakova romāna, kaut labāk par to neaizdomāties) vada mazliet dīvainas izlaides, piemēram, aicinot cilvēkus pievienoties „vilcieniņam”, kas kādu desmit cilvēkus sastāvā, finišē uz skatuves, šie nedaudzie uz skatuves uzvilktie kustina rokās no kartona izgrieztu vilcieniņa lokomotīves attēlu. Vēl pāris cilvēki tiek pavilkti maliņā pie skatuves un viņiem jāmāj atvadas „vilcieniņam”. Iespējams pasākuma organizatoriem derētu atcerēties, ka šī tomēr nav gluži bērnu ballīte un atraktīvu, jautru noskaņojumu var panākt arī bez tik primitīvām metodēm.

Atbilstoši labā ļaunā tēmai, ar saviem priekšnesumiem uzstājas arī burvju mākslinieks jeb kā tiek pieteikts – melnās maģijas meistars, demonstrējot salvetītes lidināšanos pa gaisu un karotes saliekšanos un atkal iztaisnošanos.

Šis nu liekas pasākums, kur pēc aizgājušo gadsimtu aristokrātijas tradīcijām būtu jānodrošinās ar palielu kompāniju un jāuztver uz skatuves notiekošais kā neitrāls fons savai maltītei. Bet latviešu publika jau vairāk ieradusi skatīties uz skatuvi, ja tāda ir, nevis nodoties sarunām savā starpā. Vārdsakot, ja jums atsevišķi patīk Ladybird vai Igo, vai „Melo-M”, ja kopā esat gana daudz cilvēku, lai viens otru izklaidētu, un esat gatavi gaidīt līdz beigām, lai izdejotos, tad uz priekšu.

Atzīšos, ka pasākumu līdz beigām tomēr neizturēju, tā, ka tiem, kas uz šo pasākumu dosies, intriga par tā noslēgumu joprojām tiek taupīta. Promejot gan gādās kas tāds, par ko vēlāk prātoju labu laiku – garderobē strādājošā sieviete, sapratusi, ka dodos ne uzpīpēt, bet pavisam prom, mulst, ka es taču noteikti esmu par biļeti tādu naudu maksājusi un tagad iet prom ir pavisam nesaprātīgi. a Par to arī aizdomājos, ja es būtu biļeti pirkusi, vai būtu palikusi? Jā, ziniet, lai cik dīvaini, iespējams pat, ka jā. Es nezinu, vai tas slēpjas latviešu psiholoģijā – aizmaksāt iepriekš un tad sakost zobus un ciest, vai respektā pret naudu un cenām, un tīri psiholoģisku centienu savu rīcību sev attaisnot, pieņemot, ka šovs ar tik maksimāli „uzskrūvētām” cenām ir tām adekvāts.

Leģenda vēsta, ka izrādes beigās skatuve transformējās deju laukumā, kur vadošie mūziķi bija grupa „Lardo” un dejas turpinājās līdz pēdējam viesim...