Tiem, kuri iepriekš Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē apmeklējuši „Īstos Jāņus" un „Īstos Ziemassvētkus", izrādes koncepcija nebūs nekas pārsteidzošs. Viss ir pavisam vienkārši. Ir aktieri, kurus varētu dēvēt par Nacionālā teātra vidējo paaudzi ar Kasparu Zvīguli vadībā, kuriem ik pa laikam ienāk prātā idejas, kā iedzīvināt klasiskākā Latvijas teātra repertuāru ar kādu eksperimentu. Šoreiz viņi runā par savu pieredzi teātrī.
Jau ierodoties Jaunajā zālē, nojaušams, ka šī nebūs no tām izrādēm, kur stingri novilkta robeža starp aktieri un skatītāju, realitāti un iestudējumu. Ceturtā siena šeit nepastāv. Robežas vietā novietoti mīksti paklāji un spilveni, uz kuriem piesēst var tie, kuriem skatītāju krēsli šķiet par „cietu". Vienā zāles malā izvietota bufete. Tur var tikt pie vīniņa, kafijas un popkorna, kas tieši tāds kādu gatavo mājās – no katliņa ielikts papīra turziņā.
Zāles tālākā malā gan atgādina, ka esam teātrī, bet ne tā, kā parasti. Priekškara nav, bet ir dekorācijas, tiesa, no tās puses, kura redzama no aizkulisēm. Turpat blakus arī drēbju pakaramais nokrauts ar dažādiem tērpiem, vēl daži krēsli un divi galdi. Šķiet, ka tiešām esam nonākuši vietā, ko varētu dēvēt par b-side, tomēr neilgi pirms izrādes izskan klasiskais paziņojums par mobilo telefonu izslēgšanu, un skaidrs ir viens – esam tomēr sanākuši skatīties izrādi. Atmosfēra zālē balansē starp izrādi un neformālu tikšanos.
Parādoties aktieriem, ir skaidrs, ka šeit, kā katrā sevi cienošā izrādē, ir sižets un scenogrāfija, jo bez tās stāstīt stāstus varētu būt sarežģīti, tomēr aktieri izvēlējušies ļoti neformālu stāstīšanas veidu, daloties savā un kolēģu pieredzē un apspriežot lietas par un ap teātri kā iestādi un skatuves mākslas veidu, sākot ar iestāšanos akadēmijā, beidzot ar stāstiem un etīdēm par skatītājiem, režisoriem un izrāžu tēliem.
Izrāde strukturalizēta vairākās tematiskās daļās. To starplaikos paši aktieri nomaina rekvizītu izvietojumu, piesaka nākamo tēmu, šķiet, nedaudz parodējot pieeju priekšnesumu pieteikšanai, ar kādu katrs no mums sastapies skolas gados. Pastāstiņi, kuras izspēlē aktieri, ir smieklīgi, sirsnīgi, ironiski, sarkastiski, kā arī liek aizdomāties. Dažbrīd šķiet, ka aktieri runājot, piemēram, par tādu teātra daļu kā skatītājs, balansē uz robežas, kuru pārkāpjot varētu aizskart arī kādu apmeklētāju, kurš nav apveltīts ar tik labu humora izjūtu. Veidojot izrādi, aktieri, šķiet, izmantojuši visus rekvizītus un teātra mākslas elementus, kuri pašiem šķituši interesanti. Rezultātā izrāde sanākusi kā krāšņs mikslis, kurš pamatā atklāj detaļas no teātra neredzamās puses.
Skatītāju vienmēr ir interesējis tas, kas notiek aiz aizkariem, kāda ir teātra iekšējā dzīve. „Īstais teātris" var kalpot kā labs ieskats, tomēr to varētu salīdzināt par tādu kā ieskatīšanos pa sētas durvju atslēgas caurumu kaut vai tikai tāpēc, ka daļa no personībām, par kurām tiek runāts un kuras it kā iedzīvinās aktieru radītajos tēlos, ir nezināmas un neatpazīstamas skatītājam, kurš īpaši neorientējas teātra vidē.
Tomēr aktieru stāstītie stāsti ir interesanti, sadzīviski un atklāj viņu dzīvi ar teātri, bet neviļus šķiet, ka īstās runas par teātri parādās tikai pašās izrādes beigās, tieši tāpēc brīdī, kad aktieri sāk runāt par to, ko viņiem īsti nozīmē teātris, iestājas tāds kā patiesības mirklis, iespējams, tāpēc, ka tieši šajā brīdī pirmizrādē pazūd viss iestudētais un atbildes uz šo jautājumu kļūst par savdabīgu pašatklāsmi. Labu punktu visam pieliek Kārļa Kazāka mūzika ar tekstu: „Varbūt teātrim aiz aizkariem ir jānotiek..." Tā vēlreiz liek aizdomāties par to, ka skatītājs var ielūkoties maģiskajā teātra pasaulē, bet varbūt aizkulisēm jāpaliek aiz aizkariem.
Izrādi veidojuši un tajā piedalās: Ģirts Liuziniks, Līga Zeļģe, Arturs Krūzkops, Jānis Vimba, Marta Grase, Kaspars Zvīgulis, Mārtiņš Egliens, Ivars Kļavinskis un Kārlis Kazāks ar grupu.
Foto: skats no izrādes „Īstais teātris". Foto (c) Gunārs Janaitis
