Pati izrādes koncepcija ir pietiekami interesanta, lai piesaistītu uzmanību. Režisors izmantojis pieeju teātris teātrī, pie reizes atjautīgi apspēlējot arī tādu popkultūras parādību kā realitātes šovi. Izrādē piedalās seši aktieri, kuri tēlo citus aktierus, kuri uzaicināti piedalīties realitātes šovā. Tā laikā „izdomātajiem" aktieriem jāizveido darbs, kas runās par tādu tēmu kā „gals".
Izrāde veidojas kā spēle, liekot reizē skatītājam domāt, ka viņš ir informēts par visiem noteikumiem, jo aktieri izrādes sākumā tos izskaidro, bet uz izrādes beigām aizvien biežāk piezogas apziņa, ka iespējams arī skatītājs iesaistīts režisora izdomātajā spēlē. Izrādes laikā režisors veikli kopā jauc skatuvi, aizskatuvi un realitāti. Šāds spēles faktors ir lieliska pieeja izvēlētajai tematikai, reizē arī runājot par teātri kā formu, kurā meklēt atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem (šajā gadījumā – kas ir cilvēka pasaules gals?).
Spēli par izdevušos padara tas, ka skatītājs it kā atrodas visās trīs apspēlētajās platformās vienlaicīgi. Sēžot izrādes apmeklētāja krēslā, skatītājs nenoliedzami atrodas savā realitātē, par kuras apstākļiem viņam ir skaidrs viedoklis. To varētu definēt ar vārdiem „esmu teātrī, skatos izrādi". Zāles tālākajā malā novietotie aktieru grimmētavas galdiņi, šķietami ziņo, ka savā veidā esam ievesti arī aizkulisēs, par to ziņo arī starp etīdēm projicētie video, kuri vēl vairāk pastiprina aizkulišu efektu. Tajos vērojami „izdomātie" aktieri „neīstā" projekta aizkulisēs. Trešā realitātes dimensija parādās mirkļos, kad aktieri spēlē etīdes par gala tēmu, kuras radītas projekta laikā. Etīdes teātra zālē attaisno cilvēka apziņā iekodēto teātra izrādes definīciju, bet pat to uz izrādes beigām režisors atļaujas sašūpot, pēkšņi ļaujot aizkulisēm iejaukties attēloto ainu notikumos.
Lielākā daļa no etīdēm, kurās runāts par gala tēmu, ir humoristiskas, kā arī ļoti trāpīgas, liekot skatītājiem smieties, bet reizē arī aizdomāties par to, ka šīs pārspīlētās sadzīves ainiņas tomēr sevī iemieso nenoliedzamu patiesību par to, kas tad īsti ir cilvēka pasaules gals. Vienam pasaule beidzas līdz ar attiecībām, citam pārkāpjot kādu paša novilktu robežu, vēl kāds savas pasaules galu piedzīvo mirklī, kad apkārtēji vairs viņam nepievērš uzmanību. Ir arī tādi, kuri, nespējot pieņemt līdzcilvēka nāvi, ir gatavi pievērt acis un izlikties, ka šī pasaules gala nav bijis. Visas etīdes ir samērā sadzīviski stāstiņi, kuri sakāpināti līdz katarsei, kas tad arī kļūst par kāda no iesaistīto indivīdu iekšējās pasaules galu.
Izspēlētās ainiņas mainās, bet tajās izmantotie rekvizīti krājas kā nospiedumi cilvēka apziņā, par katru piedzīvoto galu viņa dzīvē. Tas neviļus liek aizdomāties arī par to, vai mums tik ļoti nozīmīgie personīgās pasaules gali ietekmē arī līdzcilvēkus. Vai līdz ar indivīda pasaules galu kas mainās arī apkārt? Vai savus mazos galus neuztveram pārāk saasināti, jo pēc tiem taču dzīve nebeidzas... Varbūt patiess gals tiešām ir tikai nāve? Visus šos jautājumus iezīmē etīdes, kamēr „neīstā" projekta aizkulisēs spoguļojas cilvēku savstarpējās attiecības, kuras caur emociju prizmu atklāj to, kādu lomu dzīvē spēlē mūsu iekšējo emociju sakāpinājumi, kuri brīžiem noslēdzas ar privātu pasaules galu.
„Izdomāto" aktieru savstarpējās attiecības, kuras vērojamas aizkulišu video rullīšos, ietekmē viņu spēlētās etīdes, turklāt pēc katras ainiņas to ietekme pieaug teju vai aritmētiskā progresijā līdz sasniedz katarsi, kuras laikā pierādās, ka arī skatītājs ir apspēlēts. Pienāk teātra gals, robežas starp skatuvi un aizskatuvi zūd, un paliek tikai realitāte.
Režisors: Elmārs Seņkovs
Režisora asistents: Dmitrijs Petrenko
Scenogrāfs: Reinis Dzudzilo
Kostīmu māksliniece: Krista Dzudzilo
Dramaturgi: Rasa Bugavičute, Edgars Niklasons
Gaismotājs: Jānis Sniķers
Video: Linda Ģībiete
Producente: Ilona Matvejeva
Aktieri: Ināra Slucka, Normunds Laizāns, Ģirts Liuziniks, Jānis Vimba, Anete Saulīte, Jurijs Djakonovs
Foto: skats no izrādes "Gals". Foto (c) Gunārs Janaitis
