Pēteris Krilovs, uzaicinot izrādē spēlēt paša izaudzinātos aktierus, iestudējis jauniešu iemīļotā rakstnieka Selindžera garstāstu „Frenija un Zūijs". Stāsta fokuss pievērsts jaunākajiem no Glāsu ģimenes brīnumbērniem – Frenijai un Zūijam, kuri, būdami divdesmitgadnieki, cenšas saprast, kam ticēt, uzticēties un kādiem būt šajā pasaulē, kura nebūt neatbilst viņu ideālistiskajai domāšanai. Madaras Saldoveres Frenija slīkst šajos neatbildamajos dzīves jautājumos, bet Kaspara Zvīguļa Zūijs, kurš nedaudz vecāks par māsu, apzinoties, ka nespēj sniegt atbildes uz šīm eksistenciālajiem pārdomām, jo pats arī meklē ceļu, kā sadzīvot ar pasauli, tomēr īstajā brīdī spēj izgaismot divas no vadošajām vērtībām cilvēka dzīvē – ģimeni un ticību. Lai gan stāstā tiek apcerēta reliģijas tēma, tā nav tieši saistāma tikai ar kristietību vai kādu citu konfesiju, jo Selindžera filozofiskās attiecības ar šo jautājumu ir daudz sarežģītākas. Krilovam izdevies rakstnieka pārdomas un meklējumus pārvērst saprotamā formā, kurā iejusties un atrast savu vietu var katrs skatītājs, jo, lai cik raksturīgi apspēlētie jautājumi būtu tieši jauniešu auditorijai, Frenijas cilvēcīgais un emocionālais sabrukums, protams, ne tik sakāpinātā formā, ir sastopams ne tikai jaunības maksimālismā, bet jebkurā dzīves mirklī, kad zem kājām zaudēts pamats.
Zvīguļa Zūijs ir aktieris, iespējams, tieši tāpēc arī šajā izrādē, šķiet, ka viņš spēlē galveno lomu. Viņa, kā arī Frenijas tēlā spoguļojas gan Glāsu ģimenes iekšējās attiecības, gan attieksme pret pasauli ārpus tās, tomēr Zūijs sevī iemieso arī ne gluži pravietisku, bet tomēr nozīmīgas atbildes sniedzošu figūru, kura izgaismo Glāsu ģimenes vājības un to cēloņus. Tomēr Zvīguļa Zūijs ir tik cilvēcisks un nesamākslots, lai viņa vārdos ieklausītos un tos neuztvertu kā pārgudru pamācību. Tieši viņš ir tas, kurš ik pa brīdim izrādē ietvertās smagās pārdomas atsvaidzina ar patīkamu ironiju. Jāuzsver, ka katrs varonis šeit ir nozīmīgs – Jāņa Vimbas Leins reflektē sabiedrību, viens no Glāsu ģimenes vecākajiem bērniem Badijs (Ivars Kļavinskis) ir katalizators izrādes nozīmīgajiem jautājumiem, bet jauniešu māte Besija (Ināra Slucka) iemieso tās rūpes, kuras padara ģimeni par tik nozīmīgu cilvēka dzīves daļu.
Izrādē ne tikai saturiski viegli apspēlēta teātra tematika Zūija profesijas dēļ. Skatuves izkārtojumā Krilovs rotaļājies ar raidlugu atmosfēru, spēles telpas centrā novietojot radio studijas cienīgu stikla sienu, kura izrādes gaitā kalpo gan kā Glāsu ģimenes dzīvokļa viesistabas logs, gan detaļa, kas šķir Zūiju un viņa māti Besiju vannas istabas sarunu ainā. Šī nozīmīgā scenogrāfijas detaļa, ļauj izrādes laikā veikli manipulēt ar telpu, turklāt savdabīgā veidā sadala spēles zonas, uzskatāmi nodalot fonu no priekšplāna. Raidlugas efektu vēl vairāk pastiprina vieta, kas izrādē atvēlēta skaņām. Īpaši uzskatāmi tas redzamas ainā, kurā Zūijs vannojas. Visas skatuves detaļas ieturētas sešdesmito gadu sākuma stilā, sākot ar aktieru tērpiem, beidzot ar lampām un citiem interjera elementiem.
„Lūgšana resnajai tantei" ir emocionāli patiesā, sirsnīgā un uzrunājošā manierē attēlots filozofisks darbs, kas runā par mūsu attieksmi pret pasauli, savu dzīvi, tās vadmotīviem un tuvajiem cilvēkiem. Vēl jo vairāk simpātisku izrādi padara mūsdienīgais pasniegšanas veids, kurā nav sastopamas galējības.
Foto: Skats no izrādes "Lūgšana resnajai tantei". Foto (c) Gunārs Janaitis
