Beketa darbs, tāpat kā izrāde, ļaujas plašai interpretācijai. Gan tik virspusējai, lai varētu atļauties apgalvot, ka tas runā par attiecībām sabiedrībā un indivīda mijiedarbību ar pasauli, tik plaši apspriestiem un brīžiem pat triviāliem tematiem kā mīlestība, darbs, nāve, pat dzīves jēga... Kā arī dziļākai pieejai, kurā saskatāma visus šos dzīves aspektus skarošo notikumu šķietamā bezjēdzība un loģikas trūkums. Tomēr te arī slēpjas pašas izrādes sarežģītākais aspekts, kurš tieši saistīts ar Beketa romānu, - ja skatītājs pārlieku aizraujas ar virspusēju interpretāciju, tad, iespējams, aizlobīties līdz absurdajam izrādes kodolam tā arī neizdosies, jo tas izrādē vēl joprojām paspēlēts ar gana daudz virspusējiem elementiem.
Tomēr zīmes, kuras liecina par Mērfija un pārējo lugas tēlu attiecību un būtības absurdumu, ir uzsvērtas samērā redzami, lai gan tās vieglāk saskatīt gadījumā, ja skatītājs iepriekš iepazinies ar Beketa romānu. Kaut vai katrā no tām epizodēm, kurās Mērfijs sevi piesien pie krēsla. Šis process sevī nenes nekādu būtisku nozīmi, tikai liecina par savu bezjēdzību, bet pirmo reiz par to dzirdot, pavisam loģiski ir šādas darbības mērķa meklējumi. Pats Mērfijs apgalvo, ka šo rituālu veic vienkāršas patikas dēļ, neskatoties uz to, ka tas atstāj ietekmi uz dažādām situācijām, no kurām viena pat kalpo kā pagrieziena punkts šķietami bezjēdzīgajā Mērfija dzīvē, liekot viņam beidzot saskatīt savas rīcības sekas. Līdzīga bezjēdzīga situācija parādās arī gadījumā ar horoskopu, kurā atrodamie ieteikumi ir vadošais motīvs Mērfija darba meklējumos. Izrādes noslēgums pārliecinoši apgāž galvenā varoņa rīcības absurdumu, pierādot, ka pat visbezjēdzīgākajai rīcībai ir sekas, kuras to padara par katalizatoru kam citam, tātad jēgpilnu.
Iestudējums diez gan jūtami iedalāms divās daļās. Iesākumā – humora pilns un dzirkstošs, bet otrajā daļā – smags un nopietns. Krūmiņam izdevies atveidot to robežu, kur smiekli pāriet traģismā, tomēr šoreiz līnija starp abām šīm emociju zonām novilkta pārāk bieza, un skatītāji to šķērso nevis neapzināti, bet režisora rosināti. Tieši tādēļ vismaz pirmizrādes otrajā – smagākajā daļā, kura risinās trako namā šķiet, ka daļēji kaut kur pazūd izrādes pirmās daļas ritms un skatītājs paliek neizpratnē par notiekošo. Vēl vairāk šo sajūtu pastiprina šķietami sasteigtais un ne līdz galam izprotamais fināls. Tomēr pēc tā pietiekami veiksmīgi tiek atbildēts jautājums par Mērfija uzvedības šķietamo bezjēdzīgumu, kurš atstāj pavisam ievērojamu efektu uz apkārt esošo. Tas arī liek domāt par bezjēdzīgā neiespējamību.
Interesanta šķiet režisora izvēle spēles laukumā izmantot tikai divas sienas, kuras turklāt noklātas ar durvīm. Tādejādi radīta vēl viena imaginārā siena, kura sarežģītāku padara iestudējuma scenogrāfiju, jo skatītāji aktierus vēro no divām atšķirīgām pozīcijām. Nozīmīga arī Kaspara Zvīguļa Mērfijam dotā iespēja komunicēt ar skatītājiem, kas it kā dod zīmes par viņa atšķirību no sabiedrības normām/ trakumu, jo brīžos, kad tas notiek, viņa virzienā tiek raidīts jautājums – ar ko tu sarunājies? Šeit vietā pārdomas par to, vai jābūt trakam, lai iedomātos, ka neko neietekmē ar savu rīcību, vai varbūt tikai trakie var atļauties par savas rīcības ietekmi nedomāt?
Jāatzīst, ka izvēloties iestudēt šādu darbu režisors reizē radījis sev sarežģījumus, bet ar tiem samērā labi ticis galā, jo, izrādei iespēlējoties (apmeklēta pirmizrāde – aut.), daļa no nepilnībām, kuras saistītas ar neskaidrībām izrādes otrajā daļā, noteikti tiks izlabotas, liekot uzsvaru uz nozīmīgākajiem izrādes elementiem.
Lomās: Kaspars Zvīgulis, Liene Gāliņa, Madara Saldovere, Ivars Kļavinskis, Jānis Vimba.
Tuvākās izrādes – 27. decembrī, 12., 17. janvārī un 3. februārī.
Foto: Skats no izrādes "Mērfijs". Foto (c) Gunārs Janaitis
