Paplašinātā ziemas numurā ar astoņpadsmit Ulža Brieža dokumentāliem fotoattēliem iezīmēts ceļš uz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. Sākot ar deportēto latviešu uzcelto pieminekli Dzimtenei Intā, Komi autonomajā apgabalā, Krievijas tālajos ziemeļos un 1977. gadā Abavas krastā smilšakmens iezī iecirsto prasību „Brīvību letiņiem tēvzemē!", un nobeidzot ar ziediem un svecītēm rotāto nezināma kritušā asinspalti pie Bastejkalna tiltiņa 1991. gada 21. janvārī un Krievijas karoga neceremoniālo nolaišanu no Baltijas kara apgabala štāba ēkas Rīgā 1994. gada 26. augustā. Šie attēli spēcīgāk nekā visviedākie vārdi aicina vērtēt un sargāt mūsu svēto mantojumu − mūsu pašu valsti. Ievadrakstā Rolfs Ekmanis informē par fotomākslinieka dzīvi un darbu, „44 gadi caur fotoobjektīvu", un sniedz raksturojumu no personīgas pazīšanās.
Voldemārs Avens iepazīstina (kam iepazīstināšana vajadzīga!) ar gleznotāju, grafiķi, dizaineru, mākslas fotogrāfu, estrādes dziedoni un ģitāristu Ilmāru Rumpēteri. Viņa darinātie gandrīz jau neskaitāmie Jaunās Gaitas vāku attēli ir guvuši starptautisku grafiskā dizaina profesijas ievērību un atzinību. Rumpētera jauneklīgo darba tempu var novērot viņa dienišķā pienesumā vispasaules tīmekļa feisbuka (Facebook) portālā, no kurienes arī ņemts gan šī JG numura vāka dizains, gan gleznas „Vīns, sievietes un dziesma" attēls.
Lindas Treijas skatījumā, Vinetas Kaulačas spēcīgās, gandrīz fotoreālistiskās gleznas, no kurām šai numurā ievietotas divas (no kājāmgājēja acu augstuma attēlota varbūt lidlaukā atrodama tukša spīdīga metalla un stikla pāreja, otrā − eskalators), spēj valdzināt ar laika, pat paātrinājuma izjūtu tā, kā vienkāršs fotoknipsējums to nevarētu.
Fricis Zandbergs (1910-1972) mākslas vēsturnieka un kritiķa Māra Branča vērtējumā bija jaunībā daudzsološs gleznotājs, bet piederēja pie tās nelaimīgās paaudzes, kuru karš un došanās svešumā − viņa gadījumā izsūtīšana uz Sibīriju − skāra vissāpīgāk. Taču viņa trīs mazmeitas, pašas mākslinieces, to skaitā arī Jaunās Gaitas mākslas redaktore un Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības priekšsēde Linda Treija, rīko izstādes un „neļauj vectēvam pazust pagātnes miglājā bez pēdām." Šai JG numurā attēlota Zandberga 1937. gada glezna „Smagie ormaņi".
Helēne Gintere par diriģentu Andri Nelsonu liecina, ka „Neparasti talantīgo mūziķi dievina gan publika, gan orķestru mūziķi, gan arī kritiķi..." Piemēra pēc viņa citē: „Viņš diriģē kā iemīlējies, iemīlējies mūzikā, it kā viņš gribētu to ar saviem augveidīgajiem žestiem apskaut, aptverot visu, nepazaudējot nevienu takti. Pilnībā atdodot sevi visu." Jautāts, kā tas nākas, ka latvieši tik neproporcionāli pārstāvēti pasaules mūzikas kalngalos, Nelsons raksturo latviešu mentalitāti tā: „... ārēji viņi ir kautrīgi un atturīgi, bet iekšēji viņi ir stipri – pat savā melanholijā. Un mūzikā viņi redz iespēju šo stiprumu atklāt."
Zem segvārda paslēpusies dzejniece Anna Foma savas dzejai veltītajās septiņās lappusēs atklājas melanholiski rotaļīga. Maija Meirāne ievadrakstā paskaidro: „Annas Fomas dzejā ... loma piešķirta iekšējiem monologiem un uzrunām klāt neesošiem. Tā ir pašapmāna valoda, ar kuru mēs mierinām izmisumu sevī un citos. Mazie meli, kas liek uz mirkli smaidīt un neredzēt, kas apkārtnē nospiedošs..."
Madara Rutkēviča prozas tēlojumā pirmā personā raksta par šķietami nereāla milzīga koka zara invāziju viņas dzīvoklī un par saviem izmisīgajiem bet neveiksmīgajiem mēģinājumiem ar to sadzīvot, kamēr atklājas, ka murgaino parādību izraisījusi itin reāla un nedzēšama bērnības trauma.
Īsā Ziemsvētku tēlojumā „Manas daudzās dzīves" Laima Kalniņa astoņas rindkopas iesāk ar vārdu „kādreiz" un nobeidz skumji: „Kādreiz būs atkal Ziemsvētki, baznīcā degs Ziemsvētku eglīte un ļaudis vēlēs viens otram priecīgus Ziemsvētkus, ārā ejot no svētnīcas, bet es vairs nebūšu tur. Es nebūšu vairs tur. Es nebūšu vairs nekur. Mana dzīve vairs nebūs..."
Jānis Elsbergs komentē nesen publicētās Dzintara Soduma (1922-2008) pēdējo gadu atziņas un vērojumus grāmatā Virtuves piezīmes, kā arī Noras Ikstenas un Ievas Lešinskas kontrastējošās kritiskās nostājas iepretī tām.
Rauls Čilačava, dzejnieks gruzīnu valodā, tulkotājs, atdzejotājs, Ukrainas vēstnieks Latvijā (2006-2010), Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktors, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, vairāk nekā simts grāmatu autors, laidis klajā grāmatu krievu valodā, Tuvošanās Latvijai. Vēstnieka atklājumi. Imants Auziņš to komentē, uzskaita Čilačavas nozīmīgo devumu Latvijas literārai kultūrai, un pievieno savā tulkojumā Čilačavas dzejoli par Aleksandru Čaku, kas iesākas tā:
Tur, kur izbeidzas tramvaja sliedes,
Čaka pilsētas nomale sākas.
Zini vērtību, kāda tai pieder,
Bet ar to grūti dalīties nākas...
Lilita Zaļkalne, Juris Rozītis un Uldis Grasis piemin dzejnieku, atdzejotāju, dramaturgu un režisoru Jāni Gulbīti (Viesienu) (1916-2011). Rozīša vērtējumā, viņš bija cilvēks, „kas spēja sevī apvienot divus pretpolus. Galvenais – ka tik teātris! Gulbītis kārtīgi un apzinīgi ieturēja sabiedrības pieklājības normas, bet tajā pašā laikā tikpat viegli piedalījās pārrunās, kas izaicināja sabiedrības klišejas, labprāt laužot trafaretus, draiskuļojoties kopā ar jaunajiem un godīgi apšaubot pieņemtas patiesības."
Elza Ķezbere (1911-2011) jau bērnībā mācījusies savas jūtas noslēpt, raksta Dagmāra Vallena, kas arī varbūt daļēji izskaidro viņas lielo popularitāti tautā − tā ļaujot lasītājam viņas mūzikālajās rindās ietulkot pašam savas izjūtas. Daudz cietusi savā garajā mūžā, un dzīvojusi „kā nāvei parādā" viņas piemineklis ir viņas kopotie raksti, kuru divi sējumi jau iznākuši; trešais iznākšot drīzumā.
Pēc Jura Šlesera domām, vislabākais veids, kā „iepotēt" latvietību ārpus Latvijas uzaugušā jaunietī ir kultivēt sirsnīgu cilvēcīgumu un nepiespiestu dabīgumu daloties atmiņās un piedzīvojumos. Šadu personiskās sirsnības latviskuma augsni viņš saskata Māras Celles atmiņu grāmatā Ilgais ceļš mājup.
Katram latvietiem jebkurā vietā pasaulē svarīgas īsziņas Dažos vārdos sniedz Rolfs Ekmanis, Vita Gaiķe, Māris Brancis un Tija Kārkle. Šoreiz īpaša vērība piegriezta politiskajām jukām, kas izrietēja no 17. septembra ārpus kārtas Saeimas vēlēšanām. Arī Kiberkambarī Sveiks kopas ziņu un neziņu paudēji tām pievēršas un nāk pie slēdziena, ka viena no tautisko latviešu politikas vainām ir, ka tai pietrūkst nopietna kreisā spārna, kas būtu spējīgs konkurēt ar „krievvalodīgo" partiju Saskaņas Centrs.
Gadalaikam, kad zeme nomirst, raksta Ilga Reizniece, ir dažādi vārdi: veļu jeb zemliku mēnesis, dievaines. Veļi arī saukti par iļģiem, pauriem, vecajiem, vecīšiem, urgučiem, ēniem, mūžiem... Senāk piekopta veļu mielošanas tradīcija, pat priežu lubiņas liktas pie naktī vaļā atstātiem logiem, lai veļi varētu vieglāk ievelties uz galdā salikto mielastu...
Lasītāju vēstulēs Laimonis Purs turpina dialogu ar Jāni Krēsliņu par vēstures audzinošo lomu: „...kam šodien vajadzīga latviešu nācijas vēsture, ja tā neiet pa patritotisma taku?"
Grāmatu recenzijas:
Jānis Lejiņš par Baibas Bičoles jaunāko dzejoļu krājumu Citviet un arī par Voldemāra Avena sakopojumu Avena dzejoļi; Juris Silenieks par Pāvila Vasariņa veikto rakstu krājumu Ainas Zemdegas piemiņai No sapņa uz īstenību; Imanta Auziņa dzejolis, „Latviešu elēģija. Ainas Zemdegas Rakstus lasot"; Anna Auziņa par Andra Ogriņa dzejas krājumu Zem pulksteņa pulkstens; Jānis Krēsliņš, Sr. par Pera Olova Enkvista (Enquist) memuāru Ett annat liv (Cita dzīve), kur viena nodaļa veltīta latviešu leģionāru izdošanai krieviem 1946. gadā; Maira Asare un Aina Siksna par Sofī Oksanenas romānu Attīrīšanās; Dainis Mjartāns par Heinriha Stroda pētījumu PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990. 2. sējums; Anita Liepiņa par Latvju Tekstiem (pavasara un vasaras numuriem); Andris Pētersons par Gundara Ķeniņa Kinga Krīzes laika komentāriem; un Gundars Ķeniņš Kings par Journal of Baltic Studies 2011. gada jūnija numuru.