Cilvēku tieksme fiksēt apkārtējās norises, saglabāt savus redzējumus pēcnākamiem, ir visai sena. Tie ir zīmējumi klinšu alās, seno autoru hronikas, rakstītie eposi. Fotogrāfijas un pēc tam kino izgudrošana deva laika hronistiem jaunas iespējas.
Taču jau no pašiem pirmsākumiem notikumu pieraksts, zīmējumu līnijas, objektīva novietojums, izvēlētais attēla rakurss ietvēra arī subjekta individuālo skatījumu, tādejādi ikviena objekta fiksācija attēlā vai aprakstā saturēja arī interpretāciju. Līdzīgi kā kvantu mehānikā – nav iespējams nošķirt novērotāju un objektu.
Izplatīts ir priekšstats, ka dokumentālais kino fiksē īstenību, bet spēlfilmas rāda izdomātu, mākslīgi radītu pasauli. Šis pieņēmums visbiežāk balstās uz nezināšanu, jo dokumentālā kino pasaule atrodas ārpus ikdienas ekrānu dzīves un informācija par šī kino atzara augstākajiem sasniegumiem vairumam cilvēku praktiski nav pieejama.
Ieskats izcilākajos pasaules kino dokumentālistikas darbos palīdzēs izprast realitātes un filmētās pasaules attiecības, novērtēt kinokameras un montāžas spēju interpretēt pasauli, radīt vēstījumu, kas prātam atklāj ar acīm neredzamo.
Lekciju cikla centrālā tēma būs subjekta un objekta attiecības filmēšanas procesā un interpretāciju iespējas, kas paveras, uzfilmēto materiālu sakārtojot naratīvā izklāstā. Skaidrosim, ar kādiem paņēmieniem it kā objektīvi fiksētiem realitātes fragmentiem tiek piešķirta noteikta ideoloģiska un propagandiska ievirze, gaisinot mītu par dokumentālo kino kā neitrālu realitātes fiksētāju. Nav citu robežu starp dokumentālo un spēles kino kā tikai mūsu pašu pieņemtās konvencijas.
Ciklā ietverta pasaules dokumentālā kino klasika no Roberta Flaerti līdz 1960. gadu revolucionārajām pārmaiņām filmēšanas praksē.
12.01. Roberts Flaerti: Nanuks no ziemeļiem (1922), Tabu. Dienvidjūras stāsts (1931), Cilvēks no Aranas (1934), Luiziānas stāsts (1948); Džons Grīrsons: Zvejas kuģi (1929)
19.01. Dziga Vertovs: Kinoacs (1924), Cilvēks ar kinoaparātu (1929), Entuziasms: Donbasa simfonija (1931), Šūpļa dziesma (1938)
26.01. Valters Rutmans: Berlīne – lielpilsētas simfonija (1927), Pasaules melodijas (1929)
02.02. Lenija Rīfenštāle: Gribas triumfs (1935), Olimpija (1938)
16.02. Frenks Kapra: Kāpēc mēs cīnāmies? (1943-1945); Hamfrijs Džennings: Dienasgrāmata Timotijam (1945)
23.02. Free Cinema: Linsejs Andersons: Ak, sapņu zeme (1953), Maršs uz Oldermastonu (1959); Karels Reišs/ Tonijs Ričardsons: Mamma neļauj (1955) Lorenca Mazetti: Kopā (1961)
01.03. Cinema verite: Žans Rušs: Vienas vasaras hronika (1960)
15.03. Direct cinema: Roberts Drjū: Priekšvēlēšanas (1960); Alberts/Davids Meisli: Tirgotājs (1968); Gimme Shelter (1970)
Biļetes cena Ls 2.60, studentiem, skolniekiem un pensionāriem Ls 2.00, abonements 8 lekcijas Ls 10.00.
