Šī 19.gs. rakstnieka iemīļotākais temats ir nāve un lietas, kas saistītas ar nāvi – līķi, slimības, dzīvi apraktie, augšāmcēlušies miroņi utt. Šos stāstus var raksturot kā gotiskus, tie uzrakstīti melnā romantisma garā un ir uzskatāmi par pirmcēloni daudzām, jo daudzām šausmu kultūras parādībām, kas sastopamas mūsdienu filmās, grāmatās, teātra izrādēs u.c.
Rakstnieka sieva nomira ar tuberkolozi agrā jaunībā un, iespējams, tāpēc Po stāstos konstanti sastopami divi tēli – nervozs jauneklis ar pārspīlētu, slimīgu iztēli un sieviete, kas lēnām mirst, tāpat sastopami citi motīvi, kas mēdz parādīties atkārtoti. Biedināšanas paņēmieni no mūsdienu lasītāja skatupunkta var likties mazliet triviāli, bet dažreiz tie ir tikai līdzekļi, lai izpaustu kādu dziļāku nozīmi. (Rakstniekam īpaši nepaticis, ja stāstu nozīme ir bijusi pārāk viegli šifrējama un tāpēc viņš īpaši piestrādājis pie tā, lai stāstos būtu vairāki jēgas līmeņi.) Jāpiezīmē, ka Po patīk ne tikai baidīt un šausmināt, viņš mīl arī zobgalīgu ironiju un satīru, kas labi sadzīvo kopā ar viņa „kapeņu stāstiņiem”. Katrs stāsts uzrakstīts pēc Po personīgās metodes, koncentrējas uz vienu konkrētu tēmu un cenšas panākt kādu noteiktu efektu lasītājā.
Grāmata, ko var novietot blakām citām „zelta klasikām” personīgajā bibliotēkā un, protams, izlasīt, vēlams sveces gaismā kādā lietainā rudens vakarā, kad ārā plosās vētra un koku zari grabinās pret loga rūti.
Izdevējs: Apgāds Zvaigzne ABC, Rīga, 2007
Mājas lapa: www.zvaigzne.lv
