Andras Manfeldes grāmatas atvēršanas svētki

„Diezgan bieži man nācies dzirdēt „Ak, Visbija! Lieliska... Neaizmirstama... Esmu tur bijis/usi vairākas reizes!" Vai arī – „Visbija? Vai tad tāda maz ir... Tā taču tikai tāda dziesma „es peldēju no Ventspils uz Visbiju."" Arī es par Visbiju biju dzirdējusi vien pa ausu galam. Biju piemirsusi, ka uz mazās, Visbijai tik tuvās Fāro salas, ir režisora Bergmaņa mājas. Nemaz nezināju, ka šī savādā, vietumis stepei līdzīgā zeme, jau redzēta Tarkovska filmā „Upurēšana". Es nebiju kāpelējusi pa klintīm, nebiju dzīvojusi katedrāles ēnā, nebiju ik vakaru savas istabiņas logā vērojusi saulrietu. Nebiju, nebiju, nebiju... bet Visbijā taču VISS BIJA! Par to kā „bija" un tas, kā ļoti skaista vide ikdienas pierakstus pārvērš dzejā, dokumentēts grāmatā „Ceļojums uz mēnesi". Šobrīd no drukāšanas dienas apritējis mēnesis un man jādomā par to, ka grāmatām mēdz būt arī aizkulises. Uz parastām grūtuma sastatnēm balstās mākslas skaistums. Savā ziņā grāmatas ir arī augļu koki. Īstenība iesēj graudus, kuru sākšanos spēj atšifrēt tikai tas, kas rakstījis. Ceru, ka grāmatas atklāšanas svētki būs ne tikai lappušu vaļā vēršana, bet saruna par to, kas palicis aiz „priekškara" un kas tie par graudiem, no kuriem simt sešdesmit tūkstots rakstu zīmes sākušās," stāsta Andra Manfelde.