Lai gan neesmu šausmu un spoku stāstu cienītājs, tomēr tas, ko var izlasīt šeit, ir kas īpašs. Tas robežojas ar zinātnisko fantastiku, tai pat laikā paliekot gandrīz kā tautas folkloras vēstījums un pētījums par cilvēka psihes iespējām un ticību. Īpašs ir tas, ka grāmatu nav sarakstījis kāds cītīgs novadpētnieks vai pasaku un teiku vācējs. Grāmatas autors ir mācītājs, pie tam Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns.
Vispirms par darba struktūru. Grāmata ir iedalīta 12 nodaļās, kurā katrā tiek stāstīts savs nostāsts vai autora pieredzētais par šīm it kā paranormālajām parādībām. Diemžēl daudzos stāstu ievados tiek risināti vairāki tīri teorētiski jautājumi, vai arī autora paša redzējums un domas par kādu tēmu, vai, visbiežāk, atmiņas par kādu vietu un notikumu. Tas viss ļoti labi iederētos kopējā grāmatas ievadā, kāds šim darbam diemžēl pietrūkst.
Sevišķu uzmanību un interesi, lasot šo darbu, deva tajā aprakstītie notikumi, kas tikai nedaudzos gadījumos bija līmenī “viena tante teica.” Pārsvarā tiek atstāstīti konkrēti gadījumi un nemaz ne tik senos laikos – jaunākie datēti ar 1982.gadu, bet ir arī stāsts, kas norisinājies Kurzemes mežos pēc Otrā pasaules kara nacionālo partizānu cīņu laikā. Un šiem notikumiem ir liecinieki, ar kuriem pats autors ir runājis. Manu skepsi šķīdināja arī tas, ka daudzi vietvārdi, kas pieminēti stāstos arī patiešām pastāv, lai gan daudzus man arī neizdevās atrast – varbūt bija ne tā karte.
To visu apvienojot, izveidojas spēcīgs stāstu fons un ir grūti tiem neticēt, kaut vai ar prātu gribas teikt, ka tas nav iespējams. Un šeit arī ir atrodama grāmatas būtība un jēga. Ne jau pašā notikumā ir meklējama kāda nozīme, bet gan tajā, ko, ar to saskaroties, domā un dara cilvēks un cilvēka prāts. Tā ir prāta spēle. Uz zemes ir izpētīts tikai tas, ko var redzēt un dzirdēt, bet maz pētīts ir tas, ko var tikai nojaust. Kas slēpjas aiz nezināmā - mūsu pašu cilvēku prāta? Kas ir tur ārā? To nav iespējams viennozīmīgi pateikt.
Viens no secinājumiem, ko izdara autors ir, ka cilvēce sevi pazudina – un tā jau arī ir. Ekoloģija, dzīvošana mierā un saskaņā ar sevi ir kļuvušas par reti sastopamām cilvēku īpašībām. Cilvēki nekam vairs netic - pat sev un dabas spēkam ne tik. Un tomēr, vai mēs varam būt droši par savu nākotni? Vai daba nav dzīva un vai tas nav pierādījies jau vairākkārt, ka tā spēj atriebties? Par to, ka mūsu senči ir bijuši daudz gudrāki un mierīgi uztvēra dažādas paranormālas parādības, liecina kaut vai autora secinājums, ka 20.gs sākumā Kēnigsbergas universitātē teoloģijas studijās docēti arī tādi priekšmeti kā kriptozooloģija, dažādu burvestību noteikšana un pat dažas dabazinātņu nozares skaroši mācību priekšmeti. Jā, izklausās pēc Harija Potera un Gredzenu pavēlnieka, bet šo komerciālo stāstu pamatā ir teikas, mīti un leģendas par būtnēm, kurām dažkārt ir visai drošs pamatojums.
Vilkacis ir tāds pats dabas radījums, kā mēs, visi citi, - varbūt nedaudz mītiskāks, tikai mēs esam zaudējuši daudz ko no savas pirmatnības un sajušanas. Kā raksta autors – viņi nav ļauni un nav labi – viņi vienkārši ir un viņi ir taisnīgi, jo viņi zina to, ko mēs vairs nezinām un prot to, ko mēs vairs neprotam. Un viņi nogalina ļaunos, bet sirdī labajiem ļauj iet. Tas, vai mēs tiem ticam, jau ir cits jautājums – liekas baisi, bet tomēr gribas ticēt, jo ne viss ir izskaidrojams – kaut vai tas, kāpēc mežā dažkārt ir baisi – pat ne no kā – vienkārši ir.