Igora Bobrina ledus teātra izrādes Rīgā

Jau mazliet vairāk kā divus gadu desmitus šis Eiropas daiļslidošanas čempiona Igora Bobrina izveidotais teātris dodas turnejās, priecējot kā lielus, tā mazus skatītājus. Starp teātra māksliniekiem ir gan pieredzējuši slidošanas čempioni, gan vēl pavisam jauni, tostarp – Natālija Bestemjanova un Andrejs Bukins, Jeļena Valova un Aleksandrs Vasiļjevs, Irina Vorobjova un Igors Lisovskijs, Larisa Selezneva un Oļegs Makarovs un citi.

Izrādes ir gana īsas, lai spētu noturēt bērnu uzmanību un gana košas, lai negarlaikotu vecākus. Pirmā pēcpusdienas izrāde – pasaka kā jau pasaka, tāda, kurai jāpanāk, ka bērnu mutītes aiz brīnumiem ieplešas, bet vecāku aizveras, neļaujot izskanēt skeptiskiem komentāriem.

Līdzīgi kā ar dejas, kustību izrādēm, ledus baletā tiek apspēlēts motīvs, darba kopējā noskaņa, taču sižets ir samērā nosacīts. Vistiešāk tas šoreiz attiecas uz „Mēriju Popinsu”, spilgtāko no abām pēcpusdienas izrādēm, jo saprotams, ka šo, lai arī ne pārāk biezo, grāmatiņu, samērā grūti pārvērst stundas apjoma kustību uzvedumā. Izrādi, atšķirībā no iepriekšējās, papildina arī teksts, fonā lasīts komentārs par notiekošo. No vienas puses tas paskaidro darbību, pieņemot, ka stāsts, lai arī zināms, tomēr nav pašu populārāko sižetu vidū. No otras puses, teksts, tāds, kāds tas tapis šai izrādei, šķiet pilnīgi lieks, ar literāro darbu tam sakars visai attāls, lai neteiktu, ka tikpat kā nekāds.

Uzmanību nenoliedzami piesaista tas, ka šīs izrādes veido ne vien dažādas jau ierasti daiļslidošanā redzētas kombinācijas, bet arī akrobātiski triki, piemēram, žonglējot ar dažādām lielizmēra konstrukcijām, kādā brīdī uz ledus iedegas pat dzīva uguns. Viens no iespaidīgākajiem mirkļiem, kas raisa neviltotu sajūsmu, ir slidojums uz savdabīgi pagarinātām slidām – grūti atrast īsto vārdu šai konstrukcijai, kas attālumu no slidas pamatnes līdz kājai pagarina par vismaz pēdas tiesu.

Arī tā ir šī teātra specifika – visa uzmanība jānotur slidotājiem-aktieriem pašiem, jo atšķirībā no parasta teātra formāta, šeit skatītāju uzmanību nevar novērst uz scenogrāfiju un izrādes koptēlu. Ledus lauka vidū slidotājs-aktieris ir skatītāju skatienu krustugunīs, vērtība ir katrai kustībai un tikai tai.

Spriežot pēc skatītāju mirdzošajām acīm, šādu košu pasaku ļoti pietrūkst. Un kur nu vēl izrādes radītais vilinājums aut kājās slidas! Ko tur liegties, arī es attopos, ka teju veselu mūžību nav būts uz slidām, un ne es vien – izstāvot ārātikšanas rindas, līdzās dzirdamas iedvesmotas sarunas, par to, ka rīt nu gan noteikti jāiet paslidot.