Bernāra Verbēra (Bernard Werber, 1961) romānus visvairāk lasa tie, kas aizraujas ar psiholoģiju un antropoloģiju, nevis klasiskās zinātniskās fantastikas vai fantasy cienītāji, jo viņa enciklopēdiskās zināšanas tieši šajās jomās ir bāze, uz kuras Verbērs būvē savus brīnišķīgos darbus. Neskaitāmās atsauces un alūzijas nav uzmācīgas un pat pilnīgam nezinītim rotaļīgi viegli rada priekšstatu par mitoloģiju, psiholoģiju un tās daudzajiem atzariem, par iespējamajiem cilvēces attīstības veidiem - gan vēstures gaitā izmēģinātiem, gan autora fantāzijās notikušiem.
Romānu ciklā par dzīvi pēc dzīves Verbērs izspēlē dažādus scenārijus. "Tanatonautos" bariņš zinātnieku izmēģina "ceļojumus" uz viņpasauli; "Eņģeļu impērijā" tie paši cilvēki nonāk Paradīzē un kļūst par Zemes cilvēku sargeņģeļiem, bet "Mēs - dievi" Mišels, Rauls, Fredijs un Merilina kopā ar vēl daudziem iesvaidītajiem kļuvuši par... dievu mācekļiem. Viņiem tiek uzticētas pasaules, kurās mītošos cilvēkus dažādos dieviem pieejamos veidos jāskubina attīstīties un radīt funkcionētspējīgu sabiedrību. Tad nu viņi no sirds cenšas - rada siseņcilvēkus, žurkcilvēkus, vilkcilvēkus, delfīncilvēkus un vēl un vēl. Par veiksmīgiem atzītie projekti drīkst dzīvot un attīstīties tālāk, bet neveiksmīgos kopā ar to autoriem iznīcina. Taču kādi ir dievu kritēriji, vērtējot jaunradītās sabiedrības? Pārsteidzoši, bet tie ne vienmēr liekas izprotami dievu mācekļiem. Viņi mēģina strīdēties, aizstāvēt sevi un savus cilvēkus, taču... arī Paradīzē ir savi noteikumi.
Asprātīgs, asredzīgs mūsu civilizācijas vērtējums caur fantastikas prizmu - arī tā var dēvēt Bernāra Verbēra jaunāko romānu. Pats romāna autors izsakās lakoniski: "Nevēlos lasītājus piespiest noticēt tām vai citām patiesībām. Viss, ko piedāvāju, ir - iztēloties."
No franču valodas tulkojusi Maija Indraša.
Grāmata iznākusi ar Eiropas komisijas programmas "Kultūra" atbalstu.