Režisors Mihails Gruzdovs izvēlējies uz lielās skatuves izrādīt slaveno romānu caur epizodēm, reizē gan efektīvi izstāstot tā saturu tiem, kuriem Annas Kareņinas stāsts nav tik skaidrs, gan prezentējot savu skatījumu uz stāsta galveno varoni, cik nu tas iespējams epizodiskajos uznācienos. Šeit galvenā un, šķiet, arī vienīgā skatītāju analīzei pakļautā persona ir Indras Rogas spēlētā Anna. Turklāt viņas tēls novietots zem pamatīgas palielināmās lupas. Pārējie varoņi izrādē kalpo gluži kā palīglīdzekļi notikumu aprakstam, tie, šķiet, nepiedzīvo pilnīgi nekādu iekšējo attīstību izrādes gaitā. Gluži kā marionetes viņi ir uz skatuves, lai veiktu savu uzdevumu, aizvien vairāk un vairāk atklājot Annas tēla būtību. Iespējams, tieši tāpēc izrādē pa īstam neizdodas noticēt, ka, piemēram, Ģirta Luiznika tēlotais Vronskis tiešām iemīlējis Annu, pat tad, kad pār viņa lūpām plūst atzīšanās. Toties Annas tēla emociju spektrs ir košs un ekspresīvs – sākot ar maigām mīlas jūtām un beidzot ar apjukumu un pat ko tādu, kas būtu histērijas vārda cienīgs. Rogas tēlotās Annas pārdzīvojumi ir tik spilgti, ka brīžiem šķiet, iestudētais ir tēla tiešs dvēseles atspulgs. Šo sajūtu līdz galam noved varones pēdējais monologs, kurā, vārdiem plūstot, vairs jūtams tikai galējs apjukums un sakairinātu emociju radīts neprāts. Tieši šie ir iemesli, kuri Kareņinas dzīves ainiņas padara par galvenās varones iekšējās sajūtu pasaules refleksiju.
Interesanta šķiet režisora izvēle sākt izrādi ar romāna beigām – ar Annu skatītājs pirmo reiz satiekas tad, kad viņas vairs nav. Šeit lieliski uzdevumu pilda pārējie varoņi, iezīmējot gan Annas raksturu, gan notikumu attīstības ceļu. Tieši tāpēc zīmīgs šķiet arī pirmais Kareņinas uznāciens – tērpusies melnā kleitā viņa iznāk uz skatuves un šausminās par to, cik traģiska bijusi kāda vīra nāve, pakrītot zem vilciena. Izteiktie vārdi no viņas mutes šķiet gluži vai pravietiski, bet režisora izvēle nobeigumu izspēlēt jau sākumā liekas visnotaļ atjautīga, jo klasiskā darba beigas nevienam īsti pārsteigumu nespēj sagādāt. Tomēr neskatoties uz to, nobeiguma aina ar apdullinošo sliežu graboņu ir pārsteidzoši spilgta.
Gana atturīgs un klasisks šķiet skatuves noformējums un koncepcija, kuras ietvaros tiek izmantots pēc iespējas mazāk rekvizītu. Visa izrādes darbība notiek uz dažiem krēsliem, kurus ik pa laikam pārvieto aktieri, bet spoguļstikla durvis un klasiskā stila kolonas rada gaumīgu 19. gadsimta interjeru. Klasiski skaisti ir arī varoņu tērpi – Vronska žakete ar uzplečiem un dāmu kleitas. Šo vizuālo askētismu ik pa laikam izjauc tikai masīvas dzelzs sienas nolaišanās mirkļos, kad Anna, kā arī Ulda Anžes tēlotais Levins norobežojas no sabiedrības. Levina gadījumā tas notiek viņa lauku saimniecībā, kur viņš meklē mieru un ārstē savu salauzto sirdi, bet Kareņina aiz šī dzelzs priekškara slēpjas tikai tad, kad šķiet, viss jau ir zaudēts.
Izrādes laikā, apcerot Annas Kareņinas kaislīgo raksturu, brīžiem ieskanas pārdomas par to, cik neapvienojamas ir vēlme pēc spilgtas un piesātinātas emocionālās dzīves un cilvēka mūžīgā ilgošanās pēc sirdsmiera.
Tuvākās izrādes "Anna Kareņina" Latvijas Nacionālajā teātrī notiks 22. februārī un 13. martā.
Foto no izrādes. Foto (c) Gunārs Janaitis
