Kādreiz senos laikos latvietis bijis varen sirsnīgs un visus darbus darījis patiesā sirsnībā. Viņa sirsnībai nav bijis ne gala, ne malas – tā stiepusies līdz tālākajai zvaigznei un visdziļākajai koka saknei. Kā latvietis vēris muti, laukā lidojušas sirsniņas vien un sarunas bijušas tikai sirsnīgas. Kā latvietis ar sirsnīgām acīm paskatījies uz koku, tā zīles pārvērtušās par sirsniņām. Runā, ka tajos laikos lietus arī lijis sirsniņu formā un tad, kad slotas kātam vai mucai lapas plaukušas, tās arī bijušas sirsniņām gauži līdzīgas. Sirsnības bijis tik daudz, ka tā tika pildīta mucās un izvesta uz citām zemēm, kur bijis sirsnības trūkums. Visa dzīve latviešiem pagāja sirsnībā, un sirsnība bijusi latviešu ikdiena. Kas latviešu sirsnības spējām lika iet mazumā, nav skaidri zināms, bet šodienas latvietis savas spējas atgūst tikai vienreiz gadā – februārī. Šo dienu citur pasaulē dēvē par Valentīna dienu, bet Latvijas teritorijā to arvien dēvē par Sirsnīgo dienu.
Papildu informācija: http://www.latviandream.lv/
