Grūti saprast, vai filmas sižets ir patiešām sasaistīts ar tās nosaukumu. Lielbritānijas troņmantinieka Edvarda un amerikāņu šķirtenes Volisas Simpsones savienība tika saukta par lieliskāko 20. gadsimta mīlasstāstu, jo Edvards mīlestības dēļ ziedoja karaļa statusu. Kopā ar Volisu viņi tika izraidīti no Lielbritānijas. Filmas veidotāji laikam jutuši misijas apziņu parādīt Volisas bieži neglaimojošā veidā apspriesto lomu šajā laikā, atsvaidzinot viņas tēlu un atainojot arī to kā uzupurēšanās un pakļaušanās aktu. Atsevišķi kadri viņu mīlasstāstā ir skaisti, piemēram, Volisas trakulīgā deja par godu karalim, laiskošanās Itālijas pludmalē un dāvanas pasniegšana Edvarda dzimšanas dienā, taču realitāte pēc kopdzīves uzsākšanas parādīta kā grūtsirdības un ciešanu pilna. Pati varone vēstulēs raksta, ka jaunās lomas ietvaros jūtas kā ieslēgta cietuma kamerā.
Var saprast filmas veidotāju labo ideju veltīt darbu sieviešu nozīmei un ziedošanās mākslai, tomēr atainoto sieviešu sirdsēstu līmenis ir pārāk augsts un reizēm šķiet nepamatots, bet atklātie varoņi, godīgi sakot, ir garlaicīgi. Piemēram, mūsdienu varone Vollija, kas cenšas šķetināt skandalozā 20. gadsimta pāra kopdzīves noslēpumus, šķiet pārāk naiva, pārāk padevīga un pārāk bezmugurkaulaina. Protams, viņa ir vizuāli pievilcīga, jauka un labsirdīga sieviete, un tādu droši vien iespējams sastapt arī dzīvē, tomēr šim darbam tik ļoti bija nepieciešams varonis, kas padarītu atmosfēru intriģējošāku un neparedzamāku. Tāds varētu būt viņas simpātiskais pielūdzējs Jevgēņijs, taču viņa darbība filmā ir reta un arīdzan pārsaldināta.
Manuprāt, liels trūkums ir filmas sašķēlums divos atšķirīgos stāstos, kas rada saārdījuma sajūtu. Autori gan centušies vilkt vairākas paralēles abu sieviešu likteņos, taču kopumā nav pabeiguši ne vienu no vēstījumiem. Līdz ar to, lai gan filma ir vizuāli skaista un baudāma arī muzikāli, tajā trūkst paša stāsta.
Jāuzteic grima mākslinieču un tērpu dizaineru darbs - stilistiski ir labi radīta trīsdesmito gadu izklaides atmosfēra. Filmā gan ignorēta otra laikmeta puse - politiskie konflikti un briestošais karš netiek pieminēti. Ar pagājušā gada godalgoto „Karaļa runu", kurā atainots troņmantinieka Edvarda brāļa Džordža liktenis, šo filmu nevajadzētu salīdzināt vispār. Ja „Karaļa runa" stāsta par indivīda personības uzplaukšanu, kad palīdzīgu roku sniedz ārsts - iejūtīgs un patiess draugs, tad „Mēs. Ticam mīlestībai" ir grūti nodefinēt tēmu un galu galā nav skaidrības, ko darba veidotāji ar šo filmu īsti vēlējušies pateikt. Ja tā ir domāta kā smeldzīga balāde par sieviešu upurlomu vīriešu balstītajā nežēlīgajā pasaulē, tad šķiet, ka vēstījums tā arī nesasniedz savu kulmināciju.
Oriģinālais nosaukums: W.E.
Žanrs: drāma, romantika
Filmas garums: 119 min
Režisors: Madonna
Producents: Scott Franklin, Donna Gigliotti, Colin Vaines
Scenārija autors: Madonna, Alek Keshishian
Mūzika: Abel Korzeniowski
Lomās: Abbie Cornish, James D'Arcy, Andrea Riceborough, Oscar Isaac
Gads: UK (2012)
Oriģinālā valoda: angļu
Latvijas kinoteātros no 17.02. 2012.
Vecuma ierobežojums: 16+ Līdz 16 g.v.- neiesakām
Foto: Kadrs no filmas „Mēs. Ticam mīlestībai". Publicitātes foto
