Šogad LMA karnevāls "Leļļu rūpnīca" risinājās jau 74. reizi un, tie, kas karnevālu apmeklējuši vairākkārt, zinās teikt, ka tēma ir noteicošais vadmotīvs maskas izvēlei. Karnevāla tēma ieskicē pasākuma kopējo norisi – mūzikas izvēli, dekorācijas, kā arī dažnedažādus priekšnesumus un performances. Starp citu, labu laiku pirms karnevāla sociālajā tīklā twitter tika izsludināta aptauja par labāko šī gada karnevāla tēmu, attiecīgi no varaintiem - "Mākslīgā nākotne", "Mākslīgais bērnudārzs", "Rūpnieciskā lelle" izkristalizējās idejiski līdzīgais "Leļļu rūpnīca". Acīmredzot, tauta noilgojusies pēc bērnības un, iespējams, kripatiņas mākslīguma savās dzīvēs.
Ir grūti aprakstīt sajūtas, kas mutuļo cilvēkā, kas pirmo reizi nonāk LMA karnevālā. Par nožēlu, man šis bija jau ceturtais apmeklētais karnevāls, līdz ar to gāja secen tā patīkami trīsuļojošā trauksmes sajūta no brīža, kad tiek sperts solis pāri parādes durvju slieksnim, basiem dārdot, mēģinot atrast ceļu uz garderobi un atrast pazīstamas sejas. Krāsu, skaņu un masku ņirboņa apņem mani kā narkotika un gribās skriet un izbaudīt katru karnevāla stūri, bet patīkamā trauksme nepamet, sajūta tāda, ka viss visur notiek, bet tu – viens cilvēks, nevari atrasties desmit vietās vienlaicīgi, vienkārši stāvi, skaties un baudi.
Šogad LMA studenti bija pacentušies un izveidojuši karnevālam speciālu mājas lapu, kur tika izvietota noderīga informācija, attiecīgi tēmas "Leļļu rūpnīca" interpretācija, ja nu kādam pietrūkst ideju, kā pucēties. Un patiesi, uz vienu nakti LMA zāles un gaiteņi bija pārvērtušies par "Leļļu rūpnīcu" , ticiet, viss, ko ražo šāda rūpnīca, bija sastopams. Kā organizatori paģērēja, bija ieradušās un atdzīvojušās visu veidu lelles – no aizvēstures līdz mūsdienām, nebūt neaprobežojoties, ka lelle ir tikai cilvēka atveidojums ar skaistu kleitu. Lelle ir arī mīļais bērnības lācis, konstruktors, spēļu vilciens, zaldātiņš, pokemons u.t.t.
Par personīgās maskas izvēli, nopriecājos, ka arī bārbija ir lelle un kas gan ir vienkāršāk, kā uzvilkt rozā kleitu, uzlikt blondu parūku un augstpapēdenēs ienirt leļļu virpulī. Laika trūkuma un apstākļu sakritības dēļ, nekļuvu par bārbiju, bet 60to gadu lelli. Un labi, ka tā, jo bārbijas un keni karnevālā bija, tā teikt, uz katra stūra. Ar mazu blociņu rokā lelliski klīdu pa LMA gaiteņiem un secināju, ka populārākā karnevāla maska meitenēm bija skaista, kupla kleita, parūka un neskaitaitāmas mākslīgās skropstas. Puišiem – dzīvnieku kostīmi, buratīno un lego vīriņi. Dažs bija ieradies, vienkārši tērpies 21. gs. drānās, cits līdz detaļām sīki piedomājis un pārdomājis savu karnevāla tērpu. Īpaši vēlos izcelt latviešu nacionālo lelli "Baibiņu", kas tiesa – karnevālā bija ieradušās vairākos eksemplāros. Kubiks Rubiks – jau redzēta maska, tomēr šī gada tēmai visatbilstošākais. Šreks – apaļīga paskata vīrietis, kas karnevāla dēļ nebija saudzējis ne sejas, ne roku ādu un nokrāsojies tumsi zaļš, taču efekts – grandiozs. Vienradzis – balts spēļu zirgs ar ragu pierē. Neviltotu smaidu manī izraisīja uzraksts uz kādas"lelles" - "MADE IN CHINA", jo pati visnotaļ pārstāvu to paaudzi, kad šādi aprakstītām rotaļlietām bija lielākā vērte.
Par "leļļu" muzikālo labsajūtu karnevāla organizatori bija parūpējušies ne pa jokam un teju katrs mūzikas stila piekritējs varēja atrast nostūri, kur kāri tvert mūzikas skaņas. Tradicionāli lielā skatuve bija izvietota 1. stāva sporta zālē ar nosaukumu "Kas lācītim vēderā" - šeit "lelles" varēja baudīt "Sus dungo", "Latvian Blues Band", "Eskimo", "Kombuļu Inese", "Pērkons", "Čehols", "Samba de Riga", Lie Lie Sister" un "Komjaunatne". Jāsaka gan, ka ar turēšanos pie programmas laikiem bija švaki, jo uz slavenās Kombuļu Ineses uzstāšanos, kas bija paredzēta plkst. 23:00 ieradušās "lelles" vairāk kā pusstundu nīka klusumā, līdz ar to aizkavējās arī Radošo tērpu konkurss. Neatļāvos garlaikoties un devos tūrē pa mazajiem cehiem, kas katrs piedāvāja savu - alternatīvo roku, folkmūziku, deju mūziku, industriālo muziku, elektronisko mūziku, smago metālu u.c. Attiecīgi katrs cehs bija atbilstoši noformēts, papildus skaņām bija iespēja vērot dažādus VJ priekšnesumus.
Mainot lokācijas vietu un kāpjot augšup pa kāpnēm, pēkšņi radās nepārvarama vēlme klepot un šķaudīt, vienlaicīgi sajūtot kodīgu graušanau acīs. Aizņemta ar šo sajūtu rašanās cēloņiem, neievēroju, ka "lelles" visapkārt klepo un manāmi aizsedz seju ar apģērbu. Saprotot, ka notiek kas nelāgs, devos iekšā tuvākajā telpā, lai atvilktu elpu pie atvērta loga. Izrādās biju nokļuvusi 26. cehā ar nosaukumu "GIVE AND GET" un pie atvērtā loga uzzināju, ka uz kāpnēm kāds izpūtis piparu gāzi. Maigu pasteļtoņu projekcijas uz sienām, mūzika kā no čerkstošām platēm, vienā stūrī uzslieta leļļu māja, otrā – bufete ar pašceptām kūkām un mājas limonādi. "Gluži kā bērnībā!" neviļus nodomāju un uzsāku sarunu ar vienu no "GIVE AND GET" idejas autoriem, kurš atklāja otru šī ceha nosaukumu "Bērnības naivums" un popularizēja ideju par labu atpūtu bez alkohola. Taisnība jau viņam bija, jo izejot ārpus viesmīlīgajām "GIVE AND GET" telpām, nepamanīti nevarēja palikt dažādie bāri, kas kārdināja ar piedāvājumu teju ik pēc piecdesmit metriem.
Pa "zirnekļu tīkliem" rotāto 3. stāva gaiteni nonācu noslēdzošajā tūres posmā - folkmūzikas cehā, kuru atzinu par labu esam. Cehs bija iekārtots ka senlatviešu klēts ar griestiem, sienām un latvju aizsargzīmēm, bet sēdvietas – ar salmiem pildīti lina maisi. Tad nu kadas 15 minūtes kā noburta klausījos folkmūzikas skaņās.
Nākamās dienas pienākumu vadīta, šogad nevarēju izbaudīt karnevālu līdz rīta gaismai, kā tas bija noticis iepriekšējās reizēs. Sērīgi devos uz pagrabu pēc jakas un novēroju, ka liela daļu "leļļu" uz karnevālu ierodas krietni pēc pusnakts. Pārkāpjot parādes durvju slieksni un sajūtot salto ziemas gaisu, nevarēju nepamanīt divus mirgojošus policijas busiņus un Rīgas leģendāro panku Peksi policistu ielenkumā. Arī viņam šī gada karnevāls bija beidzies.
Foto (c) Didzis Grodzs