"Atmiņu istabas" ir triloģija. Ar dramatisku nobeigumu.
I Bēres
Izrāde sākas priekštelpā. Aiz baltām durvīm vēl mierīgas atrodas atmiņas, kamēr nākamās jau tiek veidotas istabā, kuras stūros un pie sienām spiežas skatītāju bariņš. Priekšnesums kā bēru ceremonija aizgājušajiem laikiem ir gatavs atminēties ko izbijušu, ko gaistošu, un Leščinska pieklājīgais stils ar šalli ap kaklu un valdošais klusums šo jocīgo atmosfēru vien pastiprina. Tomēr gaisā ir vien kripatiņa nomāktu sajūtu, telpā un viņa svinīgajā uzrunā drīzāk viešas paradokss. Pēkšņi liekas, ka izrādes startam pietikti vienīgi ar Romualda Ancāna teikto no "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" - "Lejasmāte lūdza, lai jūs neskumstat pārāk šitajā dienā.. izpildīšu viņas mīļāko dziesmu "Mātei"." Un visi smejas, visi ir priecīgi, un dārgie bēru viesi var uzelpot – neviens vēl nav nomiris!
II Jubileja tautas māksliniekam
Pasaules teātris nevar lepoties ar lielu skaitu dokumentālo teātru, tāpēc atkal jāiemin vismaz viena, svarīgākā izrāde, kas šajā formā Latvijā jau pabijusi. 2005. gadā, teātra festivāla "Homo Novus" ietvaros Rīgā ieradās eksperimentāli dokumentālā teātra smagsvari "Rimini Protokoll". Tagadējās Ārlietu ministrijas ēkā, kamēr tā, pilnīgi tukša, bija atbrīvota no pilsētas domes, trīs Vācijas/Šveices teātra speciālisti radīja dokumentālu stāstu par ēku, kura vairs nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Pieaicinātie cilvēki dalījās savā pieredzē, atrodoties ēkas kabinetos un stāstot subjektīvu, Krišjāņa Valdemāra 3 mājas, vēstures interpretāciju, pie reizes daloties arī citā piedzīvotajā.
Neviens nenoliegs, ka galvenā loma Kaņepes Kultūras centra dokumentālajā izrādē ir Leona Leščinska pagātnei, un viņa snieguma veidols ir teju identisks 2005. gadā notikušajam. Tik ticams un patiess, ka vienā mirklī visiem praktiski uztveramā realitāte pēkšņi iegūst sirreālu, neticamu kvalitāti. Katrs lentas apgrieziens, katrs padomju cilvēka laikmeta artefakts, sākot ar netaustāmo bērnības sapni par suni beidzot ar Oļģerta Krodera zobu, liek nekustēties un klausīties katrā izteiktajā vārdā. Leščinskis, kā godalgots pensionārs – skatuves mākslinieks, izrāda savas pagātnes kaktus un stūrīšus, un viņa vieglajā, tik pazīstamajā un kaut kur, sen atpakaļ dzirdētajā stāstā var saklausīt cilvēku, kas beidzot tic tam, ko pats stāsta.
Turpmākās trīs istabas atver pēdējo piecdesmit gadu memoriālo muzeju ar eksponātiem no Padomju laikmeta cildenuma un kļūdām. Tās ir istabas, kas stāsta par katra sešdesmito gadu vidū dzimušā puikas aizrautību ar iežiem un spirtotajiem Pomerančiem un piedāvā atpazīt slavenus skolas biedrus (Diāna Zande, Uģis Polis, Zigurds Vekmanis, Ivars Puga..). Tās stāsta par "jaunēkļu" dzīves nozīmīgajām vērtībām un reizē absurdu un tā esamību kaut vai Padomju teātra politikā.
Nelieki piebilst, ka Leščinska nodzīvotā laika piemiņas zīmju atklāšana beidzas aptuveni ar deviņdesmito gadu sākumu. Ar mirkli, kad pasaulē un Latvijā viss mainās, kamēr viņa aktiera karjerā lūzt šķēpi un lielgabali – izrāžu nav. Atgriešanās apritē, kas notiek deviņdesmito gadu otrajā pusē, iespējams, vien sakritības pēc, risinās gandrīz tajā pašā dzīves posmā, kurā slaveno ierakstu veic Semjuela Beketa Kraps. Darbu sakritību kombinācijas arī veido triloģijas noslēdzošās daļas mugurkaulu.
III Atceres vakars
"Man šodien palika 39 gadi.." identiski "Krapa pēdējai lentai" nopietni un atbildīgi paziņo Leščinska personāžs "Маяк" lentinieka radītajā skaņā. Un, atkorķējis "Mociņu" un noteicis "Labs iemesls!", viņš atgriežas vecajos laikos. Tajos, kurus jebkurš no mums varētu būt piedzīvojis. Tajos, kas kādam viņa dzīves posmam izrādījušies pēdējie, letālie. Vai "Atmiņu istabu" pieminētie vecie laiki ir tie labie, tas jau ir diskutabls jautājums.
Atmiņas turpinās. Tikai šoreiz dziļākas un nemateriālas - tās, kuras paslēpušās pašā Leščinskī kā pārdzīvojumu, gandarījumu un tukšuma summa. Tās ir attiecības ar cilvēkiem, izrēķināšanās pašam ar sevi. Tomēr Leščinskis nav vīrietis, ko tēlo aktieris no Beketa lugas. Viņš ir aktieris, kurš spēlē pats sevi un reizē cieš par cilvēku tur – magnetofona ierakstā. Cilvēks ar dramatisku dzīves uztveri, iedarbīgu vides pasniegšanu un banānu, no kura viņš nespēj un negrib atteikties.
Pamazām atklājas pilnīgi nesaistītas, Beketam raksturīgajā apziņas plūsmā radītas etīdes, kura seko viena otrai un nevēlas atgriezties iepriekšējā. Tā vien liekas, ka Leščinskis dzīvo caur ciešanām, un šī lenta, šis asais nazis atgriež sadzijušas brūces. Pēkšņi "Krapa pēdējā lenta" nav vienkāršs ieraksts, pēc kura nekas neseko. Tas ir kā gaistošs eksistenciālisma liecinieks kādam aizgājējam, kas dvēselē ir miris, kamēr viņa ķermenis atrodas skatītāja priekšā un piedzīvo pēdējo emocionālo iztukšošanos un pārpalikumu sišanu Golgātā.
Mārtiņš Eihe un Krista Burāne pavisam pieklājīgi adaptējuši Krapa pēdējās lentas pieminētos notikumus, bet pavisam neomulīgā plaknē, kas sākumā gan liekas mājīga. Leščinskis ir apaudzis ar sava laikmeta mantām, lentām, grāmatām un cigarešu izsmēķiem, ko papildina iztukšotas, alkoholiskas kaislības, tomēr šīs, it kā mūsdienu cilvēkam pieņemamās vērtības viņā pašā nav atstājušas neko labu un ir kā apslēpts dialogs ar laiku, atbildības slogu un Nāvi.
Pēc pēdējiem vārdiem, ko skaļruņos izsaka lenta, katra šūna ir sastingusi Leščinska ķermenī, un kopējā atmosfēra pieprasa nekavējoties izbeigt šo nepatīkamo, nomācošo likteņa ritējumu. Izdzēst pagātni, kā dēļ vīrietis dīvānā ir tāds, kāds viņš ir. Un tikai pats fināls atklāj šī, jau pieminētā bagātā, sajūtu piebriedušā laika neizmērojamo, necilvēcisko smagumu, no kura var tik vaļā vien ar letālu atrisinājumu.
Mārtiņš Eihe ar Kristu Burāni ir tikuši tik tālu, lai atklāti varētu runāt par viņu skatuves stila un uzbūves īpatnībām, un ar izrādi "Atmiņu Istabas", kas notiks vēl 24. un 29. februārī, daudz kas ticis noapaļots. Sākotnējā sapulcēšanās pirms izrādes, apbružātā telpa, cilvēcisks, nepiespiests stāsts, garīgā vai fiziskā izrēķināšanās...
Šobrīd jau var sākt paredzēt, kāda formācija piemitīs "Nomadi" nākamajam darbam. Tomēr, lai arī cik gudrs nekļūtu, nav iespējams izzīlēt, par ko būs un kā tiks risināta nākamā izrāde. Cik tieša un sāpīga. Un vai to tā vienkārši varēs saukt?
Foto: Leons Leščinskis izrādē "Atmiņu istabas". Foto (c) Kristiāns Kažmers
