Leonīds Āriņš (1907-1991) ir mūsu glezniecības klasiķis, bet vienmēr bijis„modernists". Viņa interešu lokā nemainīgi ir franču glezniecība – Matiss, Bonārs, Vlaminks. Šodien Āriņa darbi mākslas tirgū pieprasīti un tāpēc reti sastopami. Bet vai savas dzīves laikā mākslinieks tika novērtēts?
Viņš bija savrupnieks, prom no Rīgas, Tukuma vidusskolas zīmēšanas skolotājs, bet tie, kas pie viņa mācījās zīmēt, iemīlēja mākslu. Savus skolniekus viņš bieži veda uz Tukuma muzeju, tas bija viņa auklējums, viņa radīts muzejs, ar lieliskiem fondiem.
Āriņš ir apliecinājums tam, ka viens cilvēks var ļoti daudz, ja arī apstākļi nemaz nav tik labvēlīgi.Viņam bija domubiedri mākslā un pie viņiem Āriņš brauca ciemos, lai parunātos - Rūdolfs Pinnis, Boriss Bērziņš. Tukumā sarunu biedru trūka, tāpēc mākslinieks rakstīja dienasgrāmatas, kur atzīst, ka „zīmējums man ir kā ikdienas saruna" un tie ir lieliski, tajos redzama viņa pasaule, viņa dzīves izjūta. Viens lielformāta zīmējums parakstīts ar nosaukumu „Mana pasaulīte", kurā atpazīstams pats mākslinieks „pižikā" pie molberta.
Mākslinieka paša būvētā mājiņa un tās tuvākā apkārtne, darbnīcas vide, skats pa logu ir viņa iemīļotie motīvi. Arī tīklu būdas, vagas, laivu piestātnes – to visu varam skatīt galerijā „Daugava " izstādē "Leonīdam Āriņam – 105" , kurā eksponēti mākslinieka akvareļi un tušas zīmējumi.