Kā iespējams uzzināt, kalna īstais nosaukums, kā to joprojām sauc altajieši, ir Uči Sumer un Sumer Ulom (trīsvirsotņu un Svētais kalns). SUMER ir cēlies no Indiešu Sumeru un Meru, kas nozīmē Augstākās pasaules centrālais kalns.
Indigo zilas debesis, kas „ēdas” ar zaļajām pļavām, zilzaļajiem un caurspīdīgajiem kalnu ezeriņiem, baltie sniega krikumi virsotnēs, dzeltenie ziedi ieleju pļavās. Savā ziņā šīs fotogrāfijas iedarbojas, taču lielākoties to uzrunāšanas spēja ir tik, cik attēliem no kāda sienas kalendāra lappusēm, vismaz lielākoties ar šādu izmatojumu tie asociējas. Klasiski kalnu skaiti, lielākoties arī ierastā formātā, no kura „izlec” divi kvadrātiņi, kas salīdzinoši, iespējams toņu viendabīguma dēļ, liekas vairāk kādu sajūtu vai noskaņu radoši kā pārējie.
Un tomēr šīm fotogrāfijām ir kāds pluss, tās cilvēkam, kurš iepriekš bijis kalnos, līdz pat kāju pirkstiņiem var izsaukt to kņudinu, kas pārņem ieraugot klinšainās vai sniega klātās virsotnes, kaut tikpat pat labi jau to varētu arī panākt vienkārši kaut kur uzzīmēts trijstūrītis, kas fantāzijā iegūtu kalna aprises.
Mazliet par daudz idillisku un nogludinātu noskaņu, grūti rast tajā kādu „klātbūtnes sajūtu”, taču klasikas mīļotājiem noteikti patiks. Galu galā, kalnu vilinājums tomēr ir kas īpašs, to pašpietiekamība liek apgūt savējo.