Arī šoreiz, līdzīgi kā izrādē „Vectēvs", iestudējuma veidotāji nav izvēlējušies iet vieglāko ceļu, auditorijai piedāvājot viennozīmīgu skatījumu uz vēsturi, un tas ir tikai apsveicami, jo, runājot par pagātni, šķiet, mēs visi zinām, kuri ir labie un kuri sliktie, bet, vēstures procesiem piešķirot pavisam personisku prizmu, skaidri novilktās līnijas izzūd. Tas ir lielisks veids, kā skatītājā aktualizēt iekšējo diskusiju gan par šķietami atsvešinātiem vēsturiskiem procesiem, kurus iezīmē fakti un gadu skaitļi, gan par pavisam privātiem un intīmiem pārdzīvojumiem un izvēlēm, mijiedarbojoties ar attiecīgā laika vēsturisko realitāti, kura nereti kalpo kā cilvēku savstarpējo attiecību gaitas katalizatoru. Tādejādi arī Jaunais Rīgas teātris izrādē „Muša" liek saprast, ka cilvēka likteni ietekmē daudzi faktori, šoreiz pietiekami skaidri norādot, ka ne tikai vēsturiskā situācija, bet arī katra indivīda izvēles, kuras izdarītas tās ietvaros, spēlē lielu lomu tajā, kā veidojas cilvēku liktenis.
Šķiet, mūsu vēsturē nav strīdīgāka un vairāk apspriesta vēstures perioda par 1940. gadiem, arī izrādē stāsts ir par šo laiku. Lai gan somu rakstnieces Sofijas Oksanenas romāna „Attīrīšanās", pēc kura veidota izrāde, darbība notiek Igaunijā, vēstures notikumu nenoliedzamās analoģijas dēļ tas itin viegli attiecināms uz Latviju.
Izrāde „Muša" piedāvā skatīt ģimenes traģēdiju, kurā iesaistīto cilvēku sarežģītās izvēles intensificē laiks, kurā tiek dzīvots, nedaudz pievēršoties jautājumam par to, vai savas dzīves laikā iespējams vērst par labu pieņemtos lēmumus. Glābt vai neglābt, cīnīties vai samierināties, pazemoties vai saglabāt godu, slēpt vai nodot... Šķiet, ka izrāde rosina skatītāju ļauties pretrunām, vienlaicīgi pieļaujot, ka vēsturiskais fons liek domāt par to, ka stāsta varoņiem nav izvēles iespēju, tomēr atgādinot, ka izvēle ir vienmēr, šo vēsturisko notikumu kontekstā vien šķiet, ka likmes ir augstākas un uz spēles likta dzīve. Šāda pieeja no vēsturisku jautājumu apspriešanas izrādes būtību pārceļ teju vai eksistenciālā līmenī, kurā pagātnes notikumi pasaules kontekstā paliek otrajā plānā.
Izrādes skatītājs tiek uzrunāt dziļi un personiski. Auditorijai pietuvinātu atmosfēru nodrošina gan izvēle izrādi veidot mazajā zālē, gan mizanscēna, jo centrālā darbība notiek nelielā lauku mājiņā, kuras vienīgajā istabā atrodas gan neliela plītiņa un virtuves galds, gan gulta un skapis. Katrs sadzīves priekšmets un mēbeles atmiņā atsauc vecvecāku lauku mājas un šķiet, ka tieši šī asociācija vēl vairāk aktivizē vēlmi uztvert stāstu nevis atsvešināti, bet gan ļoti personiski, velkot tiešas paralēlas ar savas ģimenes vēsturi.
Bet vislielāko lomu tajā, ka izrāde tiešām garšo pēc realitātes, spēlē aktieri, kuru iedzīvinātie tēli ne tikai darbojas uzstādītajos noteikumos, bet parādās kā atšķirīgas un spēcīgas personības. Elita Kļaviņa lieliski aktualizē Alīdes izdarītās izvēles un to sekas skatītāju prātos, Baiba Broka ir pārliecinoša saimnieciskās māsas lomā, bet Gata Gāgas varonis sevī iemieso no mūsdienu pozīcijām naivo tēlu, kurā ieskanas tautiskā romantisma nots. Tikpat veiksmīgi un prasmīgi izspēlēti ir arī pārējie tēli.
„Muša" ir izrāde, kurai ļaujoties, iespējams atrast spēcīgus jautājumus pārdomām un vienlaikus pabūt intīmā stāstā par cilvēku savstarpējām attiecībām laikā, kura smagums jūtams vairāku nāciju dzīves kontekstā.
Nākamās izrādes gaidāmas 17. un 18. martā.
Foto: Skats no izrādes "Muša". Foto (c) Gints Mālderis
