Pulkvedis Oskars Kalpaks kā Latvijas valstiskuma un neatkarības cīņu simbols ierakstīts Latvijas vēsturē zelta burtiem. Drosme, kara pieredze, pašaizliedzība un patriotisms ir tikai nedaudzi saskaitāmie cilvēka un karavīra vērtību skalā. Spēja aizraut un likt sekot savam piemēram ir dota tikai nedaudziem.
Kā zināms, īsi pēc Latvijas valsts dibināšanas, tās neatkarība tika apdraudēta. 1919.gada sākumā pulkvedis Oskars Kalpaks izveidoja Latvijas bruņoto spēku pirmās vienības. Brīvības cīņās tika nosargāta tā laika Latvijas Pagaidu valdība un aizsāktas Latvijas atbrīvošanas cīņas. 1919.gada 6.martā Skrundas-Saldus ceļa apkaimē „pārpratuma" dēļ notika kauja starp tā brīža sabiedrotajiem vācu un latviešu daļām, kurā gāja bojā vairāki Latvijas armijas virsnieki un kareivji, viņu vidū arī bataljona komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks.
Par nopelniem Pirmajā pasaules karā pulkvedis apbalvots ar sešiem ordeņiem un ar pašu augstāko cariskās armijas varonības zīmi - Sv.Jura ordeni un zobenu. Nepilnu četru kara gadu laikā Oskars Kalpaks saņēmis gandrīz visus apbalvojumus, ko iespējams saņemt kājnieku virsniekam. Latvijas valsts savas armijas pulkvedim jau pēc nāves piešķīra viņa pēdējo ordeni - Lāčplēša kara ordeņa I pakāpes pirmo eksemplāru - Latvijas brīvības cīņu visaugstāko apbalvojumu.
Liepājas Ziemeļu kapi bija Oskara Kalpaka pirmā atdusas vieta līdz 1919.gada septembrim, kad viņš tika pārapbedīts dzimtas kapos Meirānos pie Madonas. Pulkveža Oskara Kalpaka nozīmīgumu apliecina tas, ka pēc viņa nāves tika izsludinātas divu nedēļu sēras, apliecinot milzīgo zaudējuma sajūtu tautā. Pirmskara Latvijā Oskara Kalpaka persona ieguva leģendāra varoņa tēlu. 1939.gada 6.martā Ziemeļu kapos tika atklāta Oskara Kalpaka piemiņas vieta.
