Lielo romānu problēma bieži vien ir tā, ka vienas izrāde laikā visu darbu nav iespējams nospēlēt. Līdz ar to nākas izvēlēties, vai nu iestudēt kādu romāna daļu, vai pievērsties kādi atsevišķai problēmai.
Romānā „Noziegums un sods" Dostojevskis piedāvā cilvēka rīcības galējas izpausmes. Tomēr vairāk par varoņu psiholoģiskajām norisēm, pašu noziegumu un tam sekojošu (vai nesekojošu) sodu izrādes veidotājus interesē tas, cik atšķirīgi katrs no pieciem varoņiem – Raskoļņikovs, Soņa, Duņaša, Svidrigailovs, Porfīrijs Petrovičs – skatās uz vienu un to pašu nodarījumu, piešķirot tam galēji pretēju vērtējumu. Kas vienam ir varoņdarbs, otram – noziegums, trešajam līdzeklis laimes sasniegšanai, ceturtajam – upuris, piektajam darbs utt.
Tāpēc izrāde uzdod jautājumus. Vai tiešām nodarījums pats par sevi nav ne labs, ne slikts? Vai jēgu visam piešķir vienīgi mūsu attieksme?
Režisore Māra Ķimele: „Strādājot pie iestudējuma, mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja atklāsme, ka Raskoļņikovs, kurš it kā ir cilvēks–vientuļā sala, patiesībā savā dzīvē iesaista ļoti daudzus cilvēkus. Būdami uz izmisuma robežas, mēs bieži nepamanām, kā citi ap mums ņemas. Mēs it kā esam atsevišķas pasaules un tomēr saistīti sistēmā. Tas ir forši.
Un vēl man negribētos šo izrādi ielikt kāda noteikta žanra rāmjos. Te traģisms sadzīvo ar absolūtu absurdu, ar ļoti sarkastisku, cilvēkus kritizējošu komiskumu. Trilleris, tikpat smieklīgs kā dzīve."
Iestudējuma mākslinieces – Inga Bermaka un Agnese Stabiņa, lomās – Edgars Samītis, Guna Zariņa, Andris Keišs, Jana Čivžele un Varis Piņķis.
Pirmizrāde – 23. martā, nākamās izrādes gaidāmas 24. un 25. martā, 13., 14. un 28. aprīlī.
