Izstāde, pašas gleznotājas vārdiem, norāda uz trejādām saitēm.
Pirmkārt, tā ir saite starp iepriekšējo un nākamo mākslinieces gleznu ciklu.
Otrkārt, tā ir saite starp cilvēku un šķietami dīvainu, sargājošu būtni, klusi ieņēmušu vietu istabas stūrī. Dažkārt iemigušu vai šķietami zaudējušu samaņu. Šai būtnei nav nedz greznu spārnu, ne zeltainu cirtu, ne arī baltu drānu. Viņa būs tāda pati kā mēs, tikai daudz mazāka. Tās klātbūtne drīzāk ir spocīga un nereāla, nekā nomierinoša. Jo gleznu uzdevums ir uzdot jautājumu - vai cilvēkam vispār ir vajadzīga tāda būtne - Eņģelis/Apsargs. Vai tā traucē, vai tomēr dod drošības izjūtu?
Treškārt, tā ir jaunā cikla gleznās nojaušama saite - nabassaite. Medicīniskajā terminoloģijā - orgāns, kas savieno augli ar mātes organismu. Savienojošais orgāns, jeb mīlestības saite starp māti un metu. Šī ir unikāla saite, jo tieši mīlestība ir viena no nedaudzajām (varbūt pat vienīgā) jomām, kurā ikviens cilvēks ir absolūti neaizvietojams un spēj piedzīvot šo neaizvietojamību. Šī ir silta saite, kā vilnas zeķes arktiskā aukstumā.
Rasa Šulca ir ieguvusi Maģistra grādu humanitārajās zinātnēs. Vizuālajā mākslā Rasa darbojas gan glezniecības, gan instalācijas mākslā.
