1949. gada deportācija ir viens no traģiskākajiem punktiem Latvijas jauno laiku vēsturē. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 tūkstoši cilvēku, viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un zīdaiņu, vecu un pat no nāves gultas pieceltu cilvēku. Daudzi no deportētajiem mira, citi pavadīja garus un mokošus gadus Sibīrijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos, cīnoties par savu un bērnu dzīvību. Tiem, kam izdevās atgriezties, bija sabeigta veselība, pazaudēts īpašums, pazaudēts jumts virs galvas, cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Režīms arī pēc tā saucamās atbrīvošanas pret viņiem izturējās ar aizdomām, nedeva iespēju iegūt izglītību, nedeva iespēju veidot karjeru vai izvēlēties dzīvesvietu. Un to varēja uzskatīt par genocīda turpinājumu.
Jau ilgi pirms paša deportācija datuma tika rūpīgi gatavoti izsūtāmo latviešu ģimeņu saraksti. Ar Maskavas norādījumu un vietējo pakalpiņu aktivitātēm. Tas konkrēti būs redzams arī šajā filmā.
Izsūtamo īpašumi tika nolaupīti un izdalīti kolhoziem un sovhoziem, bet daļu no īpašumiem piesavinājās tie, kas deportācijas veica. Arī tas būs redzams šajā filmā. Par deportāciju veikšanu kopumā, par necilvēcisku noziegumu izpildi 1949. gada genocīda realizētājiem tika piešķirti 75 Sarkanā Karoga ordeņi. No 1949. gada deportētajiem 52% bija zemnieki, bērni un sirmgalvji 18%, skolnieki – 16%.
No 1949. gadā izsūtītajiem bojā gāja 12% jeb 4941 persona.
1949. gada deportācijas savā ziņā bija nežēlīgākas pat par 1941. gada deportācijām. Jo, katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns. Katrs sestais bija vecāks par 60 gadiem.
1941. gada deportācijas bija mēģinājums nocirst galvu Latvijas inteliģencei. 1949. gada deportācijām vajadzēja iznīcināt zemniecību un tieši darbīgākos un čaklākos latviešu zemniekus, no kuriem totalitārais režīms baidījās visvairāk, jo uz tiem balstījās Latvijas brīvvalsts.
Filma "Maršruts Ķekava – Omskas apgabals 1949" stāsta par trīs ģimenēm, kuras dzīvojušas Ķekavas apkaimē, - Vildes dzimta, Ganģu dzimta un Sējas dzimta.
Tieši caur šo uzvārdu un ģimeņu likteņiem, solīti pa solītim piedāvātā filma skata šo dzimtu vēsturi, iespējamo dzimtas pastāvēšanu, ja nebūtu ne Molotova – Ribentropa pakta. Arī tos ceļus, ko nepiedodamas vardarbības un liktens pagriezienu rezultātā iet mūsu filmas varoņi.
Pēc 1940. gada okupantu nodomiem visas trīs minētās dzimtas uz mūžu, iznīcībai vai varbūt arī izdzīvošanai tiek nometinātas, pareizāk sakot, ieslodzītas Sibīrijā, Omskas apgabalā.
No Ganģu dzimtas deportē tēvu, mežsargu Kārli Ganģi, māti Arvidu Ganģis, vienpadsmit gadu veco dēlu Kārli, meitu Elzu, kurai ir deviņi gadi un viņu brālīti Didzi, kam ir tikai četri gadi.
Ģimene iztur visus pārbaudījumus un 1959. gadā atgriežas Latvijā. 2011.gada jūnijā kopā ar filmēšanas grupu Didzis devās uz Omskas apgabalu, atrada tēva kapu, iestādīja pie tā eglīti, satika savus bērnības draugus.
Zināmā Vildes dzimtas koka vēsture iesniedzas 19 gadsimtā, kad poļu plostnieks Tankovskis uzceļ sev mājiņu un to nopērk Gunāra Vildes mātes tēvs. „Polīšos" 1928. gadā piedzimst Gunārs Vilde un 1931. gadā viņa māsa Ilma.
„Polīši" ar savu darbu un mērķtiecību spēja izveidot vienu no labākām piena saimniecībām apkārtnē. Tas arī bija pats lielākais noziegums okupantu acīs un iemesls deportācijai.
1949. gadā deportē Gunāru Vildi – 21 gads, māsu Ilmu – 18 gadi, māti Emīliju – 42 gadi un mātes māti Annu Tikums, kas pēc insulta ir paralizēta.
Šķiet, ka te jebkādas piebildes ir liekas. Taču šo masveida zvērisko izdarību organizētājus un izpildītājus joprojām starptautiski neviens nenosoda. Ja nosoda, tad nedaudz, lai zvēriskums tiktu aizmirsts pēc iespējas ātrāk, bez nožēlas un atvainošanos. Latvija ir maza tautiņa un maza valstiņa. Lieli noziedzinieki cietušajiem neatvainojas. Bet citām, tām demokrātiskām pasaules varenībām daudz izdevīgāk ir pakratīt vienīgi ar pirkstu.
Izsūtījumā Gunārs Vilde apprecas citu izsūtīto, Mirdzu Kreicbergu no Jelgavas rajona. 1955. gadā piedzimst viņu pirmais dēls Guntars.
Deportētie Rīgā atgriežas 1956. gadā.
Plaši sazarota un sena ir Sējas dzimta Doles – Ķekavas pagastā. Deportācija skārusi Jāņa Sējas ģimeni. (dzimis 1887. gadā). Viņa vecāki bijuši zemnieki, arī amatnieki. Dzīvojuši ģimenes mājās „Kuģos". Jānis Sēja dienējis latviešu strēlnieku pulkā. Atgriezies Latvijā viņš iekārto savu saimniecību. Visu mūžu Jānis Sēja strādājis vienu no savai tautai visnepieciešamākajiem darbiem. Viņš bijis skolotājs, bijis arī Ķekavas pamatskolas direktors. Miris 1957. gadā.
Jāņa Sējas ģimenē 1924. gadā piedzimst dēls Pēteris Sēja. Otrā pasaules kara laikā Pēteri Sēju iesauc vācu leģionā, viņš krīt krievu gūstā, viņu deportē uz Sibīriju.
1960. gadā Pēteris Sēja apprecas ar Birutu Veisu. Biruta Veisa 1949. gadā bija deportēta uz Sibīriju, uz Omskas apgabalu. Viņu ģimenē aug pieci bērni: Vilnis, Māris, Tālivaldis, Jānis, Sēja, Ināra. Šie pieci bērni ir spļāviens acīs nīstamajai okupantu varai, kas latviešus vienmēr ir centušies iznīdēt.
Šodien „Kuģu" mājās dzīvo vairs tikai Biruta Sēja, vienīgā deportāciju lieciniece.
"Iespējams, līdz ar filmu Birutas Sējas un daudzu citu latviešu dzimtu vēstures lappuses nepagaisīs no mūsu pēcnācēju atmiņas," uzsver filmas režisore Dzintra Geka.