Laimonis Mieriņš dzimis 1929. gada 12. martā Tukuma apriņķa Slampes pagastā, Latvijā, mūžībā aizgājis 2011. gada 21. decembrī Šiplejā, Lielbritānijā.
1944. gadā viņš kopā ar māti un brāļiem devās uz Vāciju, bet 1947. gadā astoņpadsmitgadīgais Laimonis Mieriņš pieteicās darbā par laukstrādnieku Anglijā. 1950. gadu sākumā, nonācis Bredfordā, atrada darbu Soltēras tekstilfabrikā. Nedēļas nogalēs viņš apguva glezniecības pamatus pie latviešu gleznotāja un grafiķa Alfrēda Kalniņa. Mieriņš vairākkārt mēroja ceļu arī uz Londonu pie vecmeistara Valdemāra Tones, ar kuru gan vairāk sarunājās par glezniecību. 1961. gads bija izšķirošs Laimoņa Mieriņa turpmākajām mākslinieka gaitām, viņš iestājās Līdsas Mākslas koledžā, kuras mācību programma balstījās uz vācu skolas „Bauhaus" pamatprincipiem – funkcionālismu, mākslas un industrijas apvienojumu. Pēc koledžas absolvēšanas Laimonis Mieriņš gadu studēja mākslas pedagoģiju Goldsmita Mākslas koledžā Londonā un jau studiju laikā saņēma uzaicinājumu strādāt Līdsas Mākslas koledžā. Mākslas vēstures un zīmēšanas pasniedzēja darbs no 1965. līdz 1994. gadam Laimonim Mieriņam deva finansiālu neatkarību un nodrošināja radoša darba iespējas.
Trimdas latviešu mākslas kopainā Laimonis Mieriņš palika vientuļnieks, kura nemierīgais gars jutās šauri turienes hermētiskajā latvietībā, kaut Anglijas mākslas vidē Laimoni Mieriņu dēvēja par latviešu izcelsmes britu mākslinieku. Gleznotāja darbi Lielbritānijas un citu valstu mākslas izstādēs skatāmi kopš 1958. gada, personālizstādes notikušas reprezentatīvās mākslas galerijās Lielbritānijā un Kanādā. 1995. gadā Valsts Mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) Rīgā notika retrospektīva Laimoņa Mieriņa personālizstāde.
Laimoņa Mieriņa mērķtiecība ļauj viņa daiļradi vērtēt 20. gadsimta Rietumu abstraktās mākslas kontekstā, jo krāsa ir autora darbu pamattēma. Mākslinieka tehniskās virtuozitātes un instinktīva krāsu uzlikuma izjūtā neatsverama ir zīmēšanas pieredze. Zīmējums ir reālistisks, detaļas Mieriņu neinteresē, nozīme ir formas estētiskajai tīrībai un līnijai.
Laimonis Mieriņš pazīstams arī kā vērīgs mākslas kritiķis, kura apceres par latviešu mākslas norisēm publicējuši gan Latvijas, gan trimdas preses izdevumi. Pirmie raksti parādījās 1963. gadā „Jaunajā Gaitā", ar šo izdevumu māksliniekam izveidojās cieša sadarbība daudzu gadu garumā. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas Laimonis Mieriņš gandrīz katru gadu pāris nedēļas pavadīja Rīgā, pēc tam sniedzot ieskatu par mākslas dzīves notikumiem „Jaunās Gaitas" lasītājiem.
Gleznotāja piemiņas izstādes kuratore, mākslas zinātniece Ilze Putniņa uz „Sarunu muzejā" ir uzaicinājusi mākslas vēsturnieku, vairāku monogrāfiju autoru Māri Branci, kurš ir sagatavojis arī grāmatu par Laimoni Mieriņu, lai izstādes apskates laikā apmeklētāji varētu uzzināt daudzus interesantus faktus par mākslinieka dzīves gaitām, meklējot autora gleznās atspoguļojumu viņa bezkompromisa attieksmei pret pasaulīgo mieru un komfortu. Sarunas dalībnieki uzzinās, kāpēc Laimonis Mieriņš tik ļoti iecienīja kvadrāta formātu, kas ir ševrons, kā mainījās meistara glezniecība 20. gadsimta 70., 80. un 90. gados, kādas radošās idejas nodarbināja mākslinieku pēdējos dzīves gados. Šī tikšanās ļaus ne tikai tuvāk iepazīt Laimoni Mieriņu kā nestandartu personību un atklāt viņa daiļrades vitālo emocionalitāti, bet arī novērtēt trimdas latviešu mākslinieku pienesumu mūsu kopīgajā kultūras mantojumā.
Nāciet, skatiet, apbrīnojiet, salīdziniet, uzdodiet jautājumus, veidojiet un izsakiet savu viedokli! Aicināti visi! Mēs Jūs gaidām!
Izstāde skatāma līdz 7. aprīlim.
Plašāk par izstādi lasiet LNMM mājaslapā: http://www.lnmm.lv/lv/lnmm-g/info/visit/exhibition/2012/laimonis-mierinjsh-1929-2011/.
Foto: Laimonis Mieriņš. Kustība. I. 1994. Audekls, akrils. LNMM kolekcija. Foto (c) Normunds Brasliņš
