Ievas Liepiņas izstādes apskats

Izstādes nosaukuma nosacītībai tuvinātas un iedarbīgas šķiet ne tik daudz krāsu piesātinātās, bet tās gleznas, kuras tverts tikai kāds tēla fragments, gleznas ar nepateikto, neatklāto, fragmenti, no kuriem izaudzēt emociju.

Košas krāsas un dūmaka. Smalks, niansēts, brīžam gandrīz caurspīdīgs gleznojums. Vīnstīgu un kailu augumu vijība, plīvojošas mežģīnes, rasa zālē, pamesta maska, pusdzerta vīna glāze, flamingo un kolibri, drapērijas un dūmakaini aizkari, tango un rozes, no kaltiem vārtiem krītošas ēnas uz smilškrāsas sienas.

Brīžam gan krāsu košums kļuvis kliedzoši plakātisks, stereotipisks, jo īpaši tas attiecināms uz sarkanu rožu klāto diptihu „Tango”. Izteiksmīgākas, ar kādu papildus emocionālo dimensiju, liekas, mākslinieces veidotās refleksijas par senlaicīgu pastkartīšu un fotogrāfiju tēmu, šajā izstādē gan tās izteikti pārstāv viena, košzilu debesu un ziedošu ābeļu ieskauta aina, „Kāds pavasaris”.

Izstādes nosaukums oficiāli tulkots kā „paralēlā atmiņa”, taču burtiski no franču valodas „déjà vu” nozīmē „jau redzēts”, mūsu jau reiz izdzīvotā atkārtojums – vizuāls, emocionāls. Viens no skatītāja nedefinētiem mērķiem – meklēt savu emociju apstiprinājumu kāda cita radītā mākslas darbā, vienlaikus labi apzinoties, ka emocijas nedublējas un mēs nevaram notvert tās pašas, kas vadījušas darbu autoru to tapšanas procesā.

Kaut gan spēlējoties ar psiholoģijas terminiem, tik pat labi var apgalvot, ka patiesībā cilvēkiem uz izstādēm liek nākt „jamais vu” – arī no franču valodas cēlies termins, kas nozīmē „nekad neredzēts” – dežavu pretējs process, kad aizmirstam pazīstamo, nespējam to atpazīt un arvien ieraugām kā no jauna.

Izstāde apskatāma līdz 28.janvārim.