"Aita ir bara dzīvnieks. Arī mēs, piedzimstot noteiktā laikā un vietā, kļūstam par bara sastāvdaļu. Cik liela ir izvēles brīvība — būt laimīgam un veidot savu dzīvi — ja lielie ģeopolitiskie procesi norisinās neatkarīgi no mums?" Uz šo jautājumu abas ceļotājas un pētnieces meklē atbildi, lasītājs aicināts pievienoties — būs aizraujoši, brīžiem arī skarbi un pat bīstami.
Gruzija ir rietumnieciski orientēta valsts, kas, pārdzīvojusi četrus pilsoņu karus un grūtus juku laikus, tagad atplaukusi mierīgai dzīvei. Galvaspilsēta mirgo košās ugunīs, zaigo atjaunotās fasādēs, mirdz spožos baznīcu kupolos, spīd mākslas darbos, trīsuļo lepnu mašīnu sānos un dzirkstī cilvēku acīs. Ja gribēsiet košo, atpūsties kāro tūrisma fasādi – jūs to dabūsiet. Ja alksiet vienkāršas tautas dzīves, kur dzīvesprieks spurojas pretim problēmām, bēdām un nabadzībai, jūs dosieties ap stūri, paiesiet uz citu kvartālu, iekāpsiet autobusā un nokļūsiet dzīves apskāvienos tik ļoti, ka elpa var aizcirsties.
Randiņš pie katedrāles sola romantiku, taču viss izvēršas citādi – jūsma, piedzīvojumi, sievišķīga vieglprātība, adrenalīns un melanholija... Varbūt tās ir tikai dūju raisītas iedomas? Nē, viss ir tik īsts, kā tikai Gruzijā mēdz būt...
"Tbilisi ir mana dvēseles mājvieta, Gruzija ir Dieva dota zeme sevis sadzirdēšanai. Kur soli sper, tur dzīve priekšā. Kur dzīve priekšā, tur smiekli vai asaras. Kur sirds vaļā, tur likumi izbeidzas. Kur brīvība garā, tur pazūd skaitļi. Kur skaitļu nav, uzmirdz īsie patiesības mirkļi. Kur patiesība, tur programmu nevajag. Runā ar dūjām, klausies aitu ganus, ietinies melanholijā, staro priekā, uzlido, aplauz spārnus, krīti, celies, ievij ligzdu blakus eņģeļiem un sūkā ledenes ar bērnības garšu. Esi vaļā un dzīve notiek, jo viņa te ir karaliene." - tā Elvita Ruka.
