Šāds savienojums tiem, kuri lasījuši Dostojevska romānu „Noziegums un sods" varētu šķist visnotaļ mulsinošs, jo grāmata savā būtībā ir smaga lasāmviela gan idejiskā, gan fizikā ziņā krietnā lapu skaita dēļ. Tomēr skatoties Māras Ķimeles piedāvāto darba versiju, var just, ka neviens no šiem faktiem režisori īpaši nav mulsinājis un biedējis. Rezultātā radies darbs, kurš savā būtībā ir pārliecinošs gan formas, gan paustās domas ziņā. Tas gan nenozīmē, ka Dostojevska cienītājiem un romāna satura pazinējiem, kā arī tiem, kuriem krievu klasiķa vārds asociējas ar jau iepriekš pieminēto „smago" literatūru, izrāde nebūs izaicinājums un tās interpretācija – pārsteigums.
Saturiskais uzsvars likts uz galvenā varoņa Raskoļņikova, kuru spēlē vizuālā ziņā tēlam ļoti atbilstošais Edgars Sāmītis, attiecībām ar pārējiem varoņiem. Šo savstarpējo krustpunktu ietvaros iezīmējas arī varoņu attieksme pret romāna galvenajiem postamentiem – noziegumu un par to paredzēto sodu. Tieši šāds skatījums uz darba varoņiem šķiet visinteresantākais, kā arī nepierastākais, it īpaši tādēļ, ka līdz ar to atklājas arī katra varoņa rakstura vājības, uz kurām sarkastiski skatījusies režisore. Izrādē Soņa Raskoļņikova noziegumu uztver teju kā katalizatoru soda saņemšanai, pēc kuras dzīve iegūs jaunu jēgu, Svidrigailovam, kura tēlā spilgti un pārliecinoši iejuties Andris Keišs, galvenais varonis kļuvis par savas ieplānotās spēles elementu, kura rīcību uztvert kā interesantu izpētes objektu, bet tiesībsargājošo instanču pārstāvim Porfīrijam Petrovičam šī ir tikai kārtējā darba lieta, kura jāatrisina. Tikmēr pats Raskoļņikovs gluži kā bērns meklē patstāvīgas eksistences ceļus, kā „mazs Napoleons" apņēmīgi šūpojoties koka zirdziņā, bet tiklīdz viss saiet grīstē, protams, ar nelielu pašlepnuma latiņas pazemināšanu, ir gatavas atgriezties mātes klēpī. Aktieru spēles plastikas ziņā skaidrs, ka šāds skatījums uz tēliem ir visnotaļ grotesks, un tieši tādēļ varētu sagādāt ne īpaši patīkamu pārsteigumu tiem, kuri teātra zāles tumsā vēlējušies sajust Dostojevska varoņu dzīves smagumu.
Izvēlētā pieeja no skatītāja prasa piemērošanos spēles noteikumiem, šeit aktieri izrādes laikā galveno tēlu lomas veikli nomaina ar dažādiem mazāk svarīgiem varoņiem, un izvēlētais komiskais gars prasa atvērtu attieksmi pret uz skatuves notiekošo. Iestudējuma formā redzams arī tas, cik nesvarīgas šoreiz ir paša nozieguma un vēl jo vairāk soda detaļas. Tieši tāpēc piemērota šķiet ideja izspēlēt nozīmīgākās etīdes no apjomīgā darba, sižetiskos tukšumus aizpildot ar pašu aktieru komentāriem par starp epizodēm notiekošo darbību, atjautīgi atgādinot, ka neizprotamās detaļas jādodas meklēt pasaulslavenā romāna eksemplāros.
Stāsta tēli izrādes traģiskā satura dēļ kļuvuši sāpīgi absurdi, bet izvēlētā scenogrāfija kā enkurs noturējusi romāna iestudējumu, gan pie krievu saknēm, gan smagsvara. Skatuve, kura lielākoties slēpjas tumsā, tiek apgaismota ar retiem gaismas stariem. Uz tās vieta atradusies vien niecīgam skaitam necilu rekvizītu, no kuriem daļa iekārta no melnās bezgalības karājošajos striķos, bet no aizskatuves gandrīz hipnotiski izrādes laikā plūst kas līdzīgs pareizticīgo baznīcas dziedājumiem, kurus brīžiem pārtrauc zvanu skaņas. Tas viss rada visnotaļ biezu nolemtības sajūtu.
Neskatoties uz Māras Ķimeles neparasto „Nozieguma un soda" interpretāciju, aktualizējušies vairāki interesanti jautājumi par cilvēka dzīves autonomitāti.
Tuvākās izrādes gaidāmas 13., 14. un 28. aprīlī.
Foto no izrādes „Noziegums/Sods". Foto (c) Gints Mālderis
