Elīna Cire: - Cilvēki mulst, izrādes aprakstā lasot, ka nebūs aktieru. Kā tu raksturotu „Cilvēks uz trepēm" – kas tas īsti ir?
Gita Straustiņa: - Tas ir vizuāls un audio piedzīvojums, ceļojums, kurā vairāk jāpaļaujas uz savām maņām, nevis situatīvai analīzei. Savā ziņā tā ir kā sevis satikšana, bez citu palīdzības vai traucējumiem.
E. C. - Daudzi skatītāji atzīst, ka tev ir izdevies radīt tik harizmātisku darbu, ka no tā teju nav iespējams atraut acis visu izrādes laiku. Izrāde tiek raksturota kā meditatīvs piedzīvojums. Kādas ir tavas attiecības ar meditāciju un vai apzināti izmantoji hipnotizējoša attēla principus?
G. S. - Izrādes kopējā meditatīvā koncepcija veidojās ciešā sadarbībā ar režisoru Andreju Jarovoju un scenogrāfi Ievu Kauliņu. Mani personīgi ikdienā ļoti ietekmējusi ir ceļa izjūta, vērojums un pārdzīvojums tā laikā – arī tā ir sava veida meditācija. Tagadne un gaidas, koncentrācija un ļaušanās. Tādēļ šī izrāde ir kā ceļojums – kā procesa izjušana. Un hipnotizējoši attēli izrādes laikā palīdz vienlaicīgi koncentrēties un atslēgties no realitātes.
E. C. - Kā tu sadzīvo ar šķietami nemitīgi pieaugošo laika tempu? Sanāk, ka izrāde savā ziņā ir dzīvs videoklips, un skatītājiem-klausītājiem ir iespēja būt klāt pašā radīšanas mirklī?
G. S. - Tas ir satraucoši un fascinējoši... Katrā "Cilvēks uz trepēm" izrādē video scenogrāfija tiek radīta it kā no jauna, jo tā nav sastingusi, samontēta un ierakstīta diskā. Esmu katras izrādes tiešs dalībnieks, jo video tiek montēts reālā laikā visā izrādes norisē. Jo arī izrādes norise ir vienmēr mainīga. Vislieliskākais izrādes laikā ir tas, ka katru reizi es sajūtu pārdzīvojumu, "skudriņas pār kauliem". Un tas nav saistīts ar stresa līmeni, kas ir dabisks, veidojot publisku uzstāšanos. Izrāde arī ir veids kā izdzīvot, sajust laiku un būt tā dalībniekam un veidotājam. Un brīžiem apstādināt laiku....
E. C. - Izrāde „Cilvēks uz trepēm" nebūt nav tava pirmā sadarbība ar teātri video jomā. Kāda, tavuprāt, ir video loma mūsdienu teātra scenogrāfijā?
G. S. - Iepriekš esmu sadarbojusies ar Simonu Orinsku, Modri Tenisonu un Arti Gulbi, veidojot video buto teātra izrādēm. Visbūtiskākais, pēc manām domām, ir izrādē saglabāt vienotību noskaņā un idejā. Lai video ir kā sinerģisks dalībnieks, nevis galvenais uzsvars un spēlētājs. Video ir spēcīgs medijs. Ar to var daudz izteikt, izveidot – tas ir ar iekšēju dinamiku, režiju, kustību. Bieži es video projekcijas veidoju arī kā gaismas scenogrāfijas elementu, ieviešot gaismas kinētiku kopējā norisē. Jāatzīst, ka mūsdienās video ir diezgan pieejams tehnoloģisks risinājums, tikai ir nepieciešama ideja un drosme tā jēdzieniskai un radošai izmantošanai.
E. C. - Ko tu teiktu ārzemniekam, kas lūgtu tev ieteikt trīs šobrīd interesantākos videomāksliniekus Latvijā?
G. S. - Grūti izdarīt izvēli, jo noteikti ir pietiekami daudz ļoti labu darbu, par kuriem es neko nezinu. Pieminēšu Mārtiņu Ratniku, Inesi Vēriņu un Katrīnu Neiburgu.
Tuvākās „Cilvēks uz trepēm" izrādes skatāmas Ģertrūdes ielas teātrī, Ģertrūdes ielā 101a, 5. aprīlī plkst. 19.00, 7. aprīlī plkst. 17.00, 29. aprīlī plkst. 13.00.
Biļetes iepriekšpārdošanā iespējams iegādāties www.bezrindas.lv, kā arī galerijā Istaba.
Papildu informācija, foto un video ieskats: http://git.lv/?page_id=641
