Izrādes pamatā ir Puškina dzejprozas darbs – aktieru lomu teksti mijas ar sulīgiem dzejas izvilkumiem, kas ik pa laikam tiek pārtraukti ar minētajiem paskaidojumiem. Jāsaka, man kā "Jevgeņiju Oņeginu" nelasījušai personai, veidojās kompakts priekšstats par tā laika sabiedrības normām uzvedībā, modē un kultūras izpausmēs. Galvenokārt, izrādē aizdomājos tieši par komentāros teikto, kas skatītājam gluži, kā lasot grāmatu, ļāva pašam iztēloties aprakstīto. Dažkārt procesu papildināja attiecīgu foto projekcijas, tādejādi kopā veidojot savdabīgu vēstures stundu, kas jau zināms – vērojams ne vienā vien JRT izrādē.
Dzejas citāti izrādē dzirdami oriģināli – krievu valodā, tādēļ jābūt gatavam īpaši ieklausīties, ja krievu valoda nav dzimtā. Jāpiekrīt režisoram, ka dzeju netulko un nemaz nevar iztulkot, jo skaidrs, ka mēģinot to darīt, zustu ne vien citātu jēga, zustu arī uzburtais tā laika šarms. Citātu deklamēšana lieliski iekļaujas izrādes kontekstā, tomēr jasaka, ka pilnvērtīgi minētās vērtības spēs izbaudīt tie, kuri ar krievu valodu ir uz tu.
Atceroties izrādes sākumu, tiek īstenots paņēmiens, kas bieži vērojams kino filmās, proti, tiek attēlots darba autors. Patīkami redzēt, ka Viļa Daudziņa spēlētais Puškins nav stīvs varonis, kas kārtīgi sēž pie rakstāmgalda, gluži pretēji – redzētais diez vai kādā rosinās garlaicības jūtas – Puškins metaforiski tiek salīdzināts ar pērtiķi. Puškina cienītāji var atviegloti nopūsties - salīdzinājums nebūt nav aizvainojošs, tas ir savdabīgs veids, kā skaidrot Puškina dzīves laikā brīžiem tik neizprotamo uzvedību.
Jevgēņiju Oņeginu atveido aktieris Kaspars Znotiņš. Tie, kas būs redzējuši kādu no "Jevgeņijs Oņegins" ekranizējumiem, īpaši spēs izjust un novērtēt šī varoņa izpausmi. Tieši Oņegins ir varonis, kas izrādē rada problēmjautājumus, piespēlējot tos pārējiem izrādēs tēliem – Ivara Krasta atveidotajam Ļenskim un māsām – Olgai (Sandra Zvīgule) un Tatjanai (Kristīne Krūze). Viena no nozīmīgākajām izrādes idejām tiek apspēlēta ap nāvi, kas pa pilienam tiek atklāta visas izrādes gaitā, līdz vainagojas izrādes finālā. Lepnums ir dārgāks par dzīvību. Lūk, tā ir doma, kas var raksturot Ļenska un, jo īpaši – Oņegina, dzīves redzējumu. Principā lepnums ir dārgāks par visu – draudzību, mīlestību un visbeidzot nāvi, kura noslēdz lepnuma cīņu.
Pievēršoties daiļā dzimuma lomām, jāteic, ka abas varones, māsas – Olga un Tatjana, dzirkstī un burtiski ļauj ielekt tā laika izpratnē par sieviešu dzīvi, viņas spēj raksturot viens vārds - romantika. Tā kā viņas ir divas, tad koptēls veidojas daudzšķautnains un krāsains, kur Olga ir jautri smejoša, tomēr uz zemes stāvoša, tur Tatjana ir nopietna un ēteriska būtne. Romantika, ne jau tā, kura - vaniļas zefīri sveču gaismā, ko lieliski paskaidro kāds no I. Krasta komentāriem, romantika, tā kas iet roku rokā ar to sajūtu, ko nevar nodefinēt vārdos. Dzejiski tā sajūtama Ļenska aprakstītajā un citētajā dūmakainajā Vācijā, tāds kā salds sērīgums, bet ne grūtsirdība. To turpina Tatjanas izjustais traģiskums, rakstot vēstuli Oņeginam, un vēlākā Tatjanas ielavīšanās Oņegina bibliotēkā, kad tas devies prom. Savukārt Olga vairāk īsteno to romantiku, kas atspoguļota 19. gs literatūrā – klasisks sievietes tēls.
Andra Freiberga veidotā scenogrāfija rada greznības un pārpilnības iespaidu, kas nav tik raksturīgi JRT izrāžu scenogrāfijām. Laikmetam atbilstoši izvēlētas mēbeles un sadzīves priekšmeti, kas papildina skatītāja 19. gs sajūtu, tomēr ir pietiekoši mierīgs fons aktierspēlei. Kostīmi un grims izceļ kādu vienu divas varoņu vizualās vērtības, piemēram, Tatjanai tā ir pārspīlēti garā bize, ko, ja nav slinkums, var mēģināt simboliski interpretēt.
Režisors – Alvis Hermanis. Scenografs – Andris Freibergs. Lomās: Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Ivars Krasts, Sandra Zvīgule, Kristīne Krūze, Juris Baratinskis.
Tuvākās izrādes: 26. aprīlī, 2., 3., 5., 6. maijā.
