Oficiālā anotācija:
Elizabete ir jauna un apjukusi sieviete, kura dodas ceļojumā, lai aizmirstu neizdevušās attiecības. Ceļā Elizabete satiek svešus cilvēkus, kuri ienāk viņas dzīvē un kuri liek viņas jūtu brūcēm pamazām sadzīt. Sākot ar kādas kafejnīcas poētisko īpašnieku, ar kādu neveiksmīgu spēlmani un citiem cilvēkiem, kuri pārveido Elizabetes skatījumu uz attiecībām, dzīvi un pašas personību. Elizabetes dzīve mainās, jo viņa atklāj ceļu, kurš viņu aizvedīs pie īstas mīlestības...
Recenzija:
Vadošā stratēģija mūsdienu kino ir sacelt lielu brēku ap kādu filmu un tad piespiest skatītāju to vienu reizi noskatīties. Svarīgi ir, kā to pasniedz, nevis, kas tas ir. Nav jau tā, ka "Manas melleņu naktis" solītu, ko īpaši daudz vairāk nekā pēc reklāmām spriežot likās, tomēr kaut ko TĀDU negaidīju. Kannu kinofestivāla un režisora, aktieru vārdu piesaukšana tomēr raisa kaut kādu uzticību. Tas jau nekas, ka, manuprāt, filma nepārspļauj dažu labu no Vāczemes 90.to gadu sākuma seriāliem, ko pa lēto iepērk vietējie televīzijas kanāli, lai mājsaimniecēm būtu ko palūrēt, kamēr cepas pankūkas. (Galvenā varone Bianka pieķer vīru gultā ar savu labāko draudzeni, krīt depresijā, izbalina jau tā blondos matus, atrod dzīves jēgu, satiek vīrieti, kas ir: A) bagāts; B) izskatīgs un C) māk vadīt helikopteri.)
Teorētiski pastāv iespēja, ka filma iekļuva Kannu kinofestivālā, paļaujoties uz režisora Wong Kar Wai labo reputāciju. Viņa iepriekšējie veikumi kino lauciņā "In the Mood for Love" un "2046" iekaroja gan skatītāju, gan kritiķu atzinību. Tas bija pavisam citas raudzes kino, ko raksturo niansētā vizualitāte un rotaļas ar detaļām, personīgais rokraksts. Aktieri un vide parasti bija režisora dzimtā Ķīna, bet, lūk, šogad sākas pirmais Amerikas lielprojekts ar lielajiem vārdiem un spožumu, bet līdz ar to ir zudis tas, kāpēc režisors vispār nonāca uzmanības lokā.
Atceros, reiz redzēju raidījumu kādā mūzikas kanālā, kur bija kaut kāds smieklīgo stila maiņu tops jeb kas tamlīdzīgs. Pirmajā vietā pārliecinoši ierindojās kāds kantrī dziedātājs, kas, nesaņēmis pietiekamu slavu savā scēnā, mistiski pazuda un pēc kāda laika parādījās pavisam citā ampluā - kā nikns rokeris ar emocionālu piesitienu. Smiekli ir pirmā reakcija redzot ko tādu un, manuprāt, starp šo gadījumu un filmu var saskatīt zināmas paralēles. Protams, ar atšķirību tajā, ka režisors Wong Kar Wai nolaidies no radošajām debesīm, lai nopelnītu naudiņu ar daudz prastāku kino, kamēr iepriekšminētais skatuves darbonis...
Tas tā - atkāpei, bet vilšanās varētu būt pirmās emocijas, kas pārņem, vienalga vai esat režisora iepriekšējo darbu cienītāju vidū, vai arī vienkārši sagribējās kaut ko vieglu, romantisku un "mīļu". It kā jau maigās balss īpašniece Norah Jones galvenajā lomā kopā ar Jude Law, liekas, varēti būt labs priekšnoteikums intimitātes piesātinātai, romantiskai filmai. Vai ne? Bet pēc pāris minūtēm gribas skatīties griestos, uz sienām, pa labi, pa kreisi, bet tikai ne uz ekrānu. Tieši emocijas, intimitāte, kaislības, drāma, sakarīgs stāsts, tas viss šajā filmā ir pamatīgs deficīts.
Ar vizuālajiem stiķiem un prasmēm slavenais režisors šoreiz nofiksējies uz viena, diviem paņēmieniem, kuru starpā ietilpst arī nodrāztais kadru palēninājums un dara to bieži un visas filmas garumā. Efekts atgādina vecas erotiskās filmas, tikai bez kailumiem, saprotams.
Visas ainas, kuras domātas kā intīmas un klusas dziļdomības pilnas (fonā pieklusināta Norah Jones mūzika un mistiski miglaina gaisma) ir formālas un pilnīgi sterilas bez kaut kādas atdeves, spriedzes, juteklisma, jēgas. Klusuma ieskauts raisās kārtējais dialogs, kas it kā atklāj ko sirdi plosošu vai dzīves gudru par attiecībām divu cilvēku starpā, tas jau nekas, ka būtībā tiek melsts par kaut kādiem niekiem, piemēram, "viņš gribēja attiecības, viņa tikai seksu", seko nopūtas.
Galvenā varone dodas ceļojumā, kuram bija paredzēts būt pilnam ar piedzīvojumiem, kas pārmaina filmas varoni kā cilvēku un "personību". Šie piedzīvojumi un cilvēki ir tik neizteiksmīgi garlaicīgi, ka nāk miegs. Labi tie ir parasti cilvēki ar ikdienišķām rūpēm un raizēm, savām sāpēm un problēmām, bet to var arī pasniegt tā, ka ikdienišķais kļūst līdz pārdzīvojuma vērts un uzrunā. Ikdienišķi pelēkais var izrādīties kaut kas īpašs un neparasts, ja to prasmīgi pasniedz, piemēram, kā tas bija Jaunā Rīga teātra izrādē "Latviešu stāsti". Bet "Manas melleņu naktis" nodemonstrē pāris bāli banālas ainiņas un galvenā varone teicēja balsī izskaidro, kā to tagad vajadzētu saprast, nekādu zemtekstu, noslēpumu, tikai formas pēc, protams.
Atvainojiet, bet pati varone atgādina tādu "Rukšānes skolas" pamuļķīti, kurai viss dzīvē sākas un beidzas ar vīrieti. Visos sausajos notikumos viņai nav nekas vairāk kā pasīvas vērotājas loma, viņa ir klāt, bet nenotiek mijiedarbība ar citiem personāžiem. Garām bezmērķīgi paskrien notikumu virtene, kas nemaz tā īsti nesaslēdzas kopā, bet pārlec no viena otrā un nonāk līdz laimīgajam finišam, kuru galu galā izskaidro mistiskais melleņu pīrāgs.
Sitiet kaut nost, bet, lai vai kā es pūlētos, nespēju ieraudzīt šajā filmā ko ievērības cienīgu. Labi, varbūt tas, ka bārs, aiz kura letes saimnieko Jude Law saucās "Kļuč" jeb latviski "Atslēga" (no šejienes neskaitāmas filozofiskas atziņas par durvīm, sirdīm un atslēgām birst kā no pārpilnības raga). Bet citādi neatliek nekas cits kā secināt, ka filma, manuprāt, ir pamatīgi vājā līmenī, kaut vai, ja aplūkojam to tikai romantisko filmu žanra ietvaros. Bezcerīgi garlaicīgs gara darbs, kas Wong Kar Wai CV izskatās ne visai glīti.
Varbūt ir jāaktivizē kaut kāda īpaša maņa vai jāieņem kāds astrāli ezotērisks meditācijas stāvoklis, lai saprastu šādas filmas? Ja tā, es atvainojos par savu trulo subjektīvismu un nespēju redzēt, saprast, sajust apslēpto vēstījumu, kura atslēga (burtiski) ir pīrāgs, gatavots no mellenēm.
Režisors - Wong Kar Wai
Lomās - dziedātāja un aktrise Norah Jones, Jude Law, Natalie Portman, Rachel Weisz, David Strathairn.
Mājas lapa: http://www.studiocanal-distribution.com/xml/flash.html?cfilm=51885
