Galerijā „Istaba” atklāta šūpuļzirdziņu izstāde

Nāku gar galeriju „Istaba” un neticu savām acīm – gar visu galerijas ārsienu saziedējušas pienenes! Uz asfalta, nu pag... Ak, bet tās jau tikai noplūktas ziedu galviņas, kas te sabērtas.

Pienenes arī galerijā – mirkst uz gara paplāšveidīga paliktņa ar ūdeni, pirms pagūstu apjēgt, kas un kā, balti ķiteļots iespaidīgu apmēru pavārs, kas rosās pie milzu baļļas, iespiež man rokās kaut kādu plastmasas šķīvi ar komentāru: „Zirgu barība!” Apmēram tā arī izskatās saturs – zaļš (salāti, zirnīši), oranžs (burkāni, paprika), dzeltens (kukurūza) un vēl pienenes zieds kā punkts uz i, bet smaržo gardi un garšo arī. Ar kūpošo viru vienā rokā un zemeņu kokteiļa glāzi otrā rokā, balansēju starp skatītājiem, kas sadrūzmējušies tā, ka ne apgriezties un dodos meklēt zirgus.

Bērnībā man arī bija šūpuļzirdziņš, atceros, ka tad, kad tas uzradās mājās, mani no tā ne pa kam nevarēja dabūt nost. Zirdziņš, kādi toreiz bija katrā mājā, no saplākšņa gatavots, šķiet, ar melni, sarkani dzeltenu krāsojumu, skaidri atceros tikai to, ka viņam bija lielas, lielas acis. Bet šie nu ne tuvu nav padomjlaika kumeļi. Ar samtu klāti podesti, bet paši zirgi – palasos klātpievienoto informāciju par materiālu – ozols, sarkankoks, plīvojošas astru krēpes un astes, sēdekļi gan no klūgām pīti, gan ar samtu izklāti un ar zeltu izšūti... Karaliskas rotaļlietas, nudien. Tādi zirdziņi, kādi redzami 19.gs. Ziemsvētku pastkartēs, kur bērni pie eglītes tos tikko izsaiņojuši no dāvanpapīra.

Zirdziņi izgatavoti un apgleznoti pēc vēsturiskiem paraugiem, bet, kā tiek apgalvots izstādes pieteikumā, ne kopējot, bet mēģinot saskaņot ar mūsdienīgiem risinājumiem. Vēl izstādes aprakstā plaši apcerēta šūpuļzirdziņa duālā daba – gan rūpniecisks ražojums, gan inženiertehnisks veidojums, kas ar precīza līdzsvara palīdzību sniedz emocionālu baudu, rotaļlieta un amatniecības darbs, vēstures liecība un katram savas personiskās atmiņas raisoša lieta.

Autoram darba realizācijā nākuši talkā vēl vairāki mākslinieki. Starp redzamajiem ir arī divi oriģinālgleznojumi, tikai vēlāk pamanu, ka atšķirīgi apgleznotie zirgi, patiesībā pēc formas ir identiski. Viens no tiem mongoļu rikšotāju pāris, zaļi dzeltenbrūns un neganta paskata, uz otra zirga sapņaini tumšzilā ķermeņa redzams saules, mēness un citu debess ķermeņu un liderīgu būtņu apvienojums.

Kopējā saimniecība – 11 zirgi un medību suns, kas gan vairāk izskatās pēc mopša – kastīšveida radība – ar noņemamu muguras daļu – iekšā sarkana samta klājums un veclaiku nazis. Hmmm. Šī joprojām ir rotaļlietu izstāde? Skaisti jau un grezni, bet mīļumu īsti nerada. Varbūt vaina manī – salasījos visu ko par materiāliem un veclaiku paraugiem, bērns jau noteikti skatītos tikai uz to, ka mīksts, ka pūkains un ērts.

Mēģinu saprast, kurš no visiem rosīgajiem ļaudīm ir autors, pēc brīža man „ataust gaisma”, ka tas ir bārdainais vīrs ar „zirgasti”. Kā gan citādi? Man liekas, tā noteikti nav tikai sagadīšanās...
Pie sienas, virs zirgiem, zīmējums ar pakava uzbūvi un izmēriem un divas vecas padomjlaika fotogrāfijas ar bērniem šūpuļzirgos, nē, kļūdījos, tikai vienā no tām ir zirgs, otrā, nu kā to sauc – šūpuļlauva? Variācijas jau galu galā ir bezgalīgas.

Atklāšana jau noslēgusies un cilvēki pamazām sāk izklīst, bet tad ierodas kāda māte ar mazuli rokās. Šūpuļzirgu „potenciālais klients” iesēdināts vienā no tiem un pamazām apradis ar neierasto situāciju, ieķeras abām rokām rokturī un drošības pēc arī ar zobiem, atvainojos – zobu gan laikam vēl nav; nu, iekampjas viņš ar mazo muti rokturī, acis mirdz. Mana skepse arī beidzot tiek lauzta un, šķiet, var teikt, ka pareizā veidā izmantojot, inženiertehnikas brīnums nu apvienojies ar emocionālo.