Izstāde „Vara un cilvēks 2”

No vienas puses, to var uztvert kā draudzīgu kaimiņu dalīšanos pieredzē un jaunāko tendenču iezīmēšanu, bet tai raksturīga arī viegla ironija, kopīgie vēstures pagriezieni nodrošinājuši to, ka nereti visas trīs valstis tiek uztvertas kā viena parādība, īpaši tās nenodalot, neatšķirot. Izstādē uzskatāmi tiek parādīti trīs visai savdabīgi skatījumi uz laikmetīgo mākslu, kuros rodams gan kopīgais, gan atšķirīgais. Galvenais uzsvars uz grafiku, taču tik pat labi to papildina arī instalācijas.

Izstādē piedalās: Lāsma Lagzdiņa, Liena Bondare, Guntars Sietiņš, Ginters fon der Kvelle, Paulis Liepa, Urmas Viik, Aili Vahtarpuu, Inga Heamagi, Kadri Aalesmaa, Jaak Visnapp, Peeter Allik, Redas Diržys un Anatolijus Klemencovas.

Desmaizīšu klaids, vienā no tām iesprausts karodziņš ar uzrakstu „You must eat enough to leave others hungry” (latviskojot – „tev jāapēd pietiekami, lai atstātu citus izsalkušus”). Eiro monēta ar uzrakstu „Igaunija” un vēstījumu „You must buy everything” („tev jānopērk viss”). Tādi izskatās lielformāta provokatīvie darbi, kuru autors ir igauņu grafiķis Peeter Allik. Nav brīnums, ka igauņi tiek uzskatīti par progresīvākajiem un novatorākajiem šai ziņā, izstādē tam rodams ne viens vien apstiprinājums. Latvietis var nopūsties: atkal jau lēnie aizgājuši priekšā. Bet lai! Ir ko paskatīties. Atgriežoties pie minētā autora, cikls „Kā kļūt bagātam un skaistam” deklarē vēl dažus uzsaukumus, apmēram tādus, kādus reizēm ar asprātību apveltītie mēdz drukāt uz māju sienām vai jebkurām citām sienām. Piedāvātās iespējas formulētas kā ciniski laikmeta padomi, papildinot tos ar lakoniskiem, skaidri nolasāmiem attēliem. Ļoti vienkārši un iedarbīgi.

Uz grīdas astoņas vienādas, divās rindās izkārtotas, metāla kastītes ar dažāda izmēra sarūsējušām šķērēm, kuru rūsainais nospiedums palicis arī uz kastīšu iekšējā vāka, dažās vēl skalojas ūdens vai kāds cits šķidrums. Nekādu paskaidrojumu. Aili Vahtarpuu instalācija ar nosaukumu „XXX”. Bet kaut kas saista. Metāla asums. Pārejošais. Rūsas krāsa.

Urmas Viik darbu sērija „Happy”. Liels laukums noklāts standartlieluma lapām, sejas, kas atgādina 50. /60.gadu padomijas laika izdevumu vākus rotājušus smaidošos strādniekus, jauncelsmes darbiniekus un tamlīdzīgi. Viņu sejas sastāv no ritmiski kārtotām līnijām, kas kādā brīdī kļūs patvaļīgas, liec lokus, spirāles, deformē sejas, izkropļo skatienus, un galu galā, nekādas ideālās sejas, kā licies sākumā, vairs nav. Mazliet šīs reklāmiskās sejas veidojošās līnijas atgādina pirkstu nospiedumus, kas paradoksālā kārtā ir individualitātes simbols.

Par identitāti vēl kāds īpašs darbs, ko radījis Anatolijus Klemencovas. Arī šeit atkāpīte dažus desmitus gadu atpakaļ, izmantoti milicijā lietoti dažādu „draudzīgo tautu saimes” – uzbeku, baltkrievu, turkmēņu, gruzīnu, latviešu, lietuviešu un citu, kopskaitā 17 tautību, tipizēti portreti. Pie katra no tiem paraksts, kur kāds atzinis sevi par vienai vai otrai tautībai piederīgu; mākslinieks centies uzsvērt, ka identifikācijas, individualitātes tēma jau nekur nav ne zudusi, ne no jauna radusies. Šie attēli kārtoti divās rindās, pamīšus, starp tiem ievietojot spoguļus, kur skatītājam ļauts meklēt kopīgo vai atšķirīgo savā sejā, un kā pēdējo skatītājam atstājot jautājumu „who is next?” (kurš ir nākamais?).

Redas Diržys „Lukašenko opuss # 24”. Attēli paši par sevi varētu būt vai nebūt ar Lukašenko saistīti, nekas pārmēru intriģējošs tajos neslēpjas, toties slēpjas izmantotās tehnikas aprakstā – novilkums no urbumiem sienā...

Pievēršoties pašmāju autoriem, arī ir kur priecēt acis. Latvieši neaizraujas ar ekstrēmismu un ekspresijām, viņi savā nostūrītī lēni un ilgi čubina vienu vai otru darbiņu, bet toties kādu! Lāsmas Lagzdiņas lielformāta triloģija „Ēna” ar samtainiem pustoņiem, pie Guntara Sietiņa darbiem vispār var tikai nopūsties vai noplātīt rokas, pat nemēģinot aptvert, kā šādas stikla bumbas atspīduma un gaismas spēles grafikā iespējams uzburt.

Modernā klasika – „Uz jauno krastu” – puscaurspīdīgs krāsains materiāls, uz kura vienkāršām līnijām iezīmēti vīrietis un sieviete, no kuriem pirmais otro bramanīgi apķēris, bramanība ne velti – uz krūtīm vīram rotājas nr. 1, savukārt no sievietes acs laužas stars, kā automašīnas tālās gaismas, kas ietver arī līdzās stāvošā vīra acis un raugās viņi – nu, laikam jau uz jauno krastu. Feministes te var rast apstiprinājumu, ka tālredzība un nākotne – tas viss no viena sievietes skatiena. Virs galvas stilizētās līnijas iezīmē citas progresējošas kustības – gaisa balonu, lidmašīnu un raķeti, fonā vīd Rīgas torņu panorāma un zilu lampiņu gaismas visriņķī iezīmē pilsētu, kā jau tas šoziem ierasts. Iedomājos, ja darbs tapis pirms šī ziemas, tad zilo virteņu rindas tajā ir teju vai vieds pareģojums. Idejas ir gaisā, kā saka.

Savdabīga izstāde, kur skatītājam ne tikai ļauj baudīt, bet liek apstāties un padomāt (kas nemaz nav tika bieža parādība izstādēs), brīžam ļauj pasmieties, paskatīties no malas uz sevi un iepazīt kaimiņus.

Izstāde apskatāma līdz 12.februārim.