"Viņa ir meitene no Latgales laukiem, apveltīta mistiskiem spēkiem," par Ingu saka igauņu scenogrāfe Epp Kubu. Īsi pēc pirmizrādes sarunājamies ar Ingu - par folkloru, klusēšanu, kailumu un pienu...
Senajiem latviešiem nedēļā bija deviņas dienas. Vai izrādes nosaukumam ir saistība ar devītnieka lomu laika un telpas dalījumā folklorā?
Jā. Deviņi ir sakrāli nozīmīgs skaitlis latviešu folklorā. Tas ir visspēcīgākais, vispilnīgākais. Turklāt tam ir arī izteikta auglības simbolika. Deviņus mēnešus auglis briest mātes miesās un tad piedzimst. Sākas jauns cikls. Arī izrādē es apskatu cilvēka mūža ciklu, kas sākas ar dzimšanu un beidzas ar nāvi. Bet, tāpat kā dzīvē, tās nav galīgās beigas, nekas neapstājas, jo sākas jauns cikls.
Kas 21. gs. jaunietim aktuāls folklorā un mītos?
Es tajos meklēju sevi.
Kāpēc izvēlējies izrādi bez teksta?
Man dzīvē ļoti bieži vārdi traucē. To šķiet par daudz. Esmu ievērojusi, ka aiz tiem var ērti paslēpties. Mēs esam tik ļoti aizņemti ar runāšanu un pareizo vārdu meklēšanu un tāpēc bieži nedzirdam, nesajūtam otru. Šoreiz mani interesēja kopīga klusēšana – tāda kopā būšana, kurā cilvēki man šķiet patiesāki, brīvāki un tīrāki.
Ikdienā ielās ir kaudzēm milzīgu plakātu ar lēdijām ļoti knapā apakšveļā, bet pie tā it kā ir pierasts... Tomēr daži skatītāji nobīstas no kailuma izrādes pieteikuma fotogrāfijā. No cik gadiem īsti ir skatāma izrāde „Deviņi" un kāpēc?
Grūti novilkt robežu, no cik gadiem. Katram attīstība ir savādāka. Jā, tā nav izrāde bērniem... kaut gan zinu, ka mans trīsgadīgais bērns tādu labprāt skatītos un spētu veselīgi uztvert tajā notiekošo. Un man nav bail, ja viņš ierauga sievieti ar kailām krūtīm. Jo šeit tas nav uzbāzīgi, perversi un lēti.
Pastāsti par izrādes radošo komandu!
Kamēr es biju viena ar ideju par šo darbu, izrādes vīzija bija pavisam savādāka. Un tad ar katru jaunu dalībnieku tā izmainījās. Līdz pēdējam brīdim man nebija īsti skaidrs, kas gala rezultātā būs redzams. Vienīgais, ko es varēju darīt – būt atvērtiem nervu galiem un ļauties. Man bija sadarbība ar brīnišķīgiem un ļoti radošiem cilvēkiem - aktieriem Laumu Balodi un Emīlu Kivlenieku, mākslinieci Kristīni Vītolu, mūziķi Arvīdu Augšupu un gaismotāju Jūliju Bondarenko. Tas tik tiešām bija liels radīšanas brīnums, kur katra iesaistītā cilvēka dalība bija ļoti nozīmīga.
Kas tev pašai ir lielākais atklājums, veidojot izrādi „Deviņi"?
Viss izrādes tapšanas laiks bija kā brīnišķīgs ceļojums sevis labākā iepazīšanā un saprašanā. Lasot senās tautasdziesmas un dažādus pētījumus par seno latviešu folkloru, sapratu, cik garīgi veselīgi un spēcīgi ir bijuši mūsu senči, cik vitāli.
Tu teici, ka daudz lasīji tautasdziesmas - vai tev ir kādas īpaši mīļas?
Šoreiz vistuvākās man bija tās, kas runā par tādām tēmām kā dzīvība/dzimšana un nāve/nomiršana.
Emīla balsi daudzi ar sajūsmu iepazinuši jau agrāk. Pēc Rolšteina „Stokholmas Sindroma" O. Silabriedis portālā Arterritory rakstīja: "Emīls Kivlenieks strādā spoži un dzied tā, kā dažs pasaules rokdziedonis varētu tikai sapņot." Vai „Deviņi" ir izrāde mūzikas mīļiem?
Es ļoti priecājos par iespēju sadarboties ar Emīlu. Viņš ir ļoti talantīgs. Tāds mūsdienu aktiera ideāls, kuram ķermenis, prāts un gars ir vienlīdz attīstīti. Mēģinājumos man bija brīnišķīga iespēja klausīties Emīla balsī. Patiesībā tur skanēja viņa dvēsele, kas ievibrēja visu telpu un mūs pārējos. Mūzikas mīļiem varu teikt, ka izrādē nav dziedāšanas, bet tā ir pilna ar dažāda veida skanēšanu.
Kāpēc izvēlējies neiekļaut izrādē latviešu melodijas, bet balstīties vairāk uz skaņu pasauli?
Sākotnēji bija ideja iekļaut tautas melodijas, bet laika gaitā dabīgā veidā radās šāds muzikālais noformējums. Vienīgi vēl palicis, ka izrādē ieskanas latviešu šūpuļdziesmas motīvs. Un kopš uzzināju, ka vārdi „aiju aijaijā" indoeiropiešu pirmvalodā nozīmē „dzīvības spēks" un „mūžība", tad tie man tagad kļuvuši par tādu kā mantru, ko regulāri dungoju sev un saviem mājiniekiem.
Izrādē īpaša loma ir pienam. Izskatās, ka mums, kā jau indoeiropiešu pēctečiem, cieņa pret govi un pienu ir zemapziņas līmenī. Vai tev ir kādas bērnības atmiņas, kas saistās ar piena dzeršanu?
Man, tāpat kā senajiem latviešiem, šķiet, ka piens ir dzīvības dzēriens. Un bērnībā piens man šķita īpaši svarīgs. Atceros, kā mana vecmāmiņa katru rītu mani modināja ar tikko slauktu govs pienu. Tas bija ieliets lielā, baltā ar zaļām pumpiņām krūzē. Tāds vēl silts, ar putām. Un cik labi tas garšoja! Bet vasaras dienās man bija tāds paradums – pieskriet pie govs, kas ganījās pļavā, un padzert pienu tieši no govs pupa.
Izrādes "Deviņi" ideja un režija: Inga Tropa
Spēlē: Lauma Balode un Emīls Kivlenieks
Scenogrāfija un tērpi: Kristīne Vītola
Skaņa: Arvīds Augšups
Gaisma: Jūlija Bondarenko
Tuvākās izrādes: 20., 21.maijā 19.00
Biļetes iepriekšpārdošanā: www.bezrindas.lv un galerijā ISTABA
Ģertrūdes ielas teātra adrese: Ģertrūdes iela 101a, iekšpagalma māja | www.git.lv
Foto: Aktrise un režisore Inga Tropa. Publicitātes foto
