Tas ir stāsts par pretrunu plosītas personības dzīvi un patības meklējumiem Latvijā un vēlākajos gados ASV. Autors grāmatu sarakstījis jau pēc savas sievas nāves, balstoties uz viņas dienasgrāmatām.
Latvijā grāmatu izdod biedrība "Atvērtās krātuves" ar Ilmas Elsbergas gādību, kas līdz Intas - savas attālas radinieces, stāstam nonākusi, pētot savas dzimtas saknes un analizējot sieviešu likteņus vairākās paaudzēs. Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstījis Valsts Kultūrkapitāla fonds un uzņēmums "Lursoft". Grāmatu varēs pasūtīt mājas lapā www.ezergailis.com un iegādāties "Valters un Rapa" un Jāņa Rozes grāmatnīcās. Lielāko daļu tirāžas izdevēja dāvinās Latvijas bibliotēkām.
Andrievs Ezergailis: "Mana rakstīšana iesākās kā cīņa pēc varas, sacelšanās pret aizmirstību, ko tautas valodā dēvē par nāvi. Tas bija protests pret nāves pārsteidzīgo dekrētu, ka Intai jāmirst. Man pilnīgi nepieņemams bija dekrēta paragrāfs, ka sakari lauzti, ka nekad mums nebūs ne tiesību, ne iespēju sarunāties - pārmīt vārdus, savīt domas, dziedāt un dancot. Grāmata, kas ar Ilmas gādību, gudrību un uzdrošināšanos nonākusi pie latviešu lasītājiem, ir maza uzvara pār drūmo pļāvēju."
"Primārais iemesls, kādēļ izvēlējos tulkot grāmatu par Intu, ir mūsu radniecība. Un man bija ļoti nozīmīgi pienākt cieši klāt sev dvēseliski tuvam cilvēkam, ar kuru vieno kopējas saknes. Ikvienu no mums dzīves laikā piemeklē krīze, un attopamies strupceļā – ne tikai ekonomiskā vai ģeogrāfiskā, bet arī eksistenciālā. Būtiski kā rīkojamies – vienkārši apsēžamies, aizveram acis un sākam gaidīt beigas; turpinām cilāt kājas, izliekoties, ka ejam uz priekšu; iestāstām paši sev un apkārtējiem, ka viss ir vislabākajā kārtībā un patiesībā šis strupceļš ir bijis mūsu mērķis. Vai arī mainām sava virziena dimensiju un dodamies dziļumā. Tajā, kur mēs esam paši, kur vairs nav vietas satraukumam, vai no malas mūsu izvēle tiks pieņemta kā pareiza un atbilstoša. Atrodot savu patību, mēs beidzot kļūstam pieauguši," saka Ilma Elsberga.
"Lapu agonija ir vēlēšanās saprast – kas bija tie dēmoni, ar kuriem visu mūžu cīnījās Inta Ezergaile. No vienas puses – profesore, kas raksta akadēmiskas apceres par literatūru, no otras – smalka un jūtīga personība, kuru māc depresija un kura ārkārtīgi emocionāli uztver saskarsmi ar pasauli," grāmatu raksturo tās redaktors Guntis Berelis.
"Andrievs un Inta Ezergaiļi pieder mūsu trimdas intelektuālajai elitei, bet viņa mūža darba apzināšana Latvijā, sevišķi publikāciju svešvalodā, vēl ir tikai sākumā. Rainis un Aspazija, Zenta Mauriņa un Konstantīns Raudive, Imants Ziedonis un Ausma Kantāne - šiem latviešu kultūrā izcilākajiem intelektuālajiem pāriem mēs droši varam pievienot arī Andrievu un Intu Ezergaiļus. Ilmas Elsbergas veidotā „Lapu agonija" ir savdabīgs Intas un Andrieva Ezergaiļu dubultportrets, viņu intensīvās prāta dzīves ainava, kur intīmais mijas ar sabiedriski nozīmīgo, viņu latviskais pirmsākums un pārnacionālā esamība, viņu laicīgās dzīves atspulgi un mūžības temperaments, traģiskais ar skaisto. Grāmata priecē, atgādinot, cik fundamentāla nozīme cilvēka dzīvē var būt literatūrai, mēģinot saprast sevi un pasauli, savas esības pamatus," saka literatūrzinātniece, profesore Ausma Cimdiņa.
"Sekmīgas ASV literatūrzinātnieces cīņa ar sevi, savām slimībām, paškritiku, depresiju un uzvara kā vēlziedei dzejniecei, gan rakstot angliski, ne savā dzimtajā latviešu valodā," saka Prof. Dr. Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas Valsts prezidente (1999-2007).
"Kāpēc šī grāmata var kļūt ļoti nozīmīga mums – šodienas Latvijas piederīgajiem? Tāpēc, ka ļoti skaudri uzrāda tos 20.gadsimta divu karu izraisītos simptomus, kuri joprojām nav sadziedēti un ar kuriem mums katram nākas saskarties arī ikdienā - plaši izplatītā vēlēšanās sagaidīt problēmas atrisinājumu un atzinību no kāda „gudrāka, labāka, profesionālāka" glābēja (šodienas valodā runājot – eksperta), bailes uzņemties atbildību pašiem par savu dzīvi, neuzdrošināšanās izmantot iespējas, bet nemitīga atzinības gaidīšana no ārpuses. Upura un cietēja loma, kurā cilvēks nonāk, izvairoties no atbildības, rada agresiju, kas vairumā gadījumu tiek vērsta pret tiem, kas ir pa rokai – pret saviem tuvākajiem, valsti un galu galā arī sevi," grāmatā paustos pārdzīvojumus analizē psihoterapeite un filoloģe Māra Taivane.
Inta Ezergaile, meitas uzvārdā Miške, dzimusi valsts ierēdņa un privātģimnāzijas skolotājas ģimenē, nelielā, bet skaistā dzimtas īpašumā Rīgā, Pārdaugavā. Ģimene piederēja augstākajam vidusslānim, bija labi situēta, ko nodrošināja Intas tēvatēvs Kārlis Miške - "Valters un Rapa" spiestuves vadītājs. Inta auga vecāku un vecvecāku lutināta, materiālo rūpju neapēnota, taču ģimenes labklājībai svītru pārvilka karš un Latvijas okupācija. Ģimene dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, bet vēlāk pārceļas uz ASV, kur Inta dibina ģimeni, iegūst doktores grādu un veido spožu akadēmisko karjeru.
Inta Miške Ezergaile bija literatūrzinātniece, filoloģijas zinātņu doktore, daudzu literatūrzinātnisku rakstu un vairāku grāmatu autore, trīsdesmit gadus, līdz pat savai pensijai, bijusi profesore Kornela universitātē ASV. Brieduma gados sākusi rakstīt dzeju, kas publicēta pēc viņas nāves 2005. gadā.
Andrievs Ezergailis ir vēsturnieks, humanitāro zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, vēstures profesors Itakas koledžā ASV. Specializējies 20.gs. Latvijas vēsturē, īpaši pētījis 1917. gada revolūciju un holokaustu Latvijā. Daudzu rakstu par vēsturi un vairāku grāmatu autors.
Tāpat kā viņa dzīvesbiedre, arī A.Ezergailis dzimis Latvijā un kara laikā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju, bet pēc tam izceļojis uz ASV.
A.Ezergailis tiek uzskatīts par pasaules mēroga speciālistu jautājumos, kas saistīti ar holokaustu Latvijā, un viņš ir vienīgais latviešu vēsturnieks, kura komentārus par PSRS sabrukumu 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā publicēja pasaulē labi zināmais laikraksts "New York Times".