Andra Eglīša izstāde „Zem debesu juma”

A. Eglītis 2005.gadā ieguvis mākslas maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, mācījies arī Mančestras pilsētas universitātē Lielbritānijā un Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, un piedalījies vairākās grupu izstādēs.

Pa gabalu vērojot, nekas neliecina, ka šai vakarā Korpusu cehā vispār kaut kas notiktu, logi ir tumši, un kādā brīdī pat rodas šaubas, vai atnākts uz pareizo vietu vai arī nepareizā laikā. Bet kā izrādās, arī telpā valdošā pustumsa ir daļa no visa, kas šai izstādei piederīgs.

Lielā zāle piedzīvojusi pamatīgas pārmaiņas. Tās platība sadalīta ar starpsienām, uz kurām izvietoti lielformāta gleznojumi, tos izgaismo atsevišķi prožektori, reizēm visu darbu, reizēm izceļot tikai kādu tā daļu. Tā piemēram, vienā no gleznām, skatoties no noteikta leņķa, gaisma „izspēlē” neuzgleznotās saules efektu. Neredzamas saules pielieta šķērsiela, no jebkura cita skatpunkta, liekas, ka gleznai kaut kā pietrūkst, taču, kad gaismas stars atspīd darba virsmā, veidojot it kā „dabiskas saules” attēlu, glezna iegūst savu pilnīgo, pabeigto formu.

Baltā uzvalkā, zilām kurpēm un zilām ausīm (!) mākslinieks pats atgādina dzīvu „citātu” par debesu vai mākoņu tematiku. Šai vakarā no Latvijas Mākslinieku savienības priekšsēdētāja Mārtiņa Heimrāta rokām viņš saņem arī balvu par dalību pērnā gada izstādē „Rudens”, kur viņu galvenajai balvai izraudzījusi trīs ekspertu komisija: mākslinieks Ivars Heinrihsons un mākslas zinātnieces Inga Šteimane un Ivonna Veiherte.

Gandrīz kā Holandes slavenie lielmeistari pirms dažiem gadsimtiem, Eglītis 2/3 telpas un vēl mazliet savos darbos atvēlējis debesīm. Deviņi lielformāta gleznojumi. Mazi cilvēciņi zem lielām debesīm. Urbānās ainavas, pilsēta, kas spēcīgi atšķiras dažādos apgaismojumos un diennakts laikos.

Samtainas vakara gaismas, siltas, piesātinātas. Mākoņi, kas klājas vālos mazu brīdi pēc saulrieta, kad debesis vēl glabā kādu nieku gaismas, kamēr pilsētas šaurā svītra gleznojuma lejasdaļā sāk tīties tumsā un auto maģistrāli caurauž sarkanu gaismiņu virtenes. Gaismas radīts daudzdzīvokļu mājas šķērsgriezums, kas ļauj skatīt to iemītnieku dzīves. Un tai pat laikā kontrastējošas it kā nedaudz plakanas, tīru krāsu ainavas, dienas gaismas pielietas ar stiklotām būvēm, lielveikaliem un sporta laukumiem. Dienas atsegtās līnijas, kas apjomus un proporcijas tikai vēl vairāk saasina.

Vakara noskaņu mājīgu dara gan samazinātais, sadalītais telpas apjoms, gan mākslinieka ģimenes sarūpētais cienasts, kas ļauj sajusties kā mājas ballītē, ar gādīgas saimnieces ceptiem kliņģeriem un sviestmaizēm. Krēslu rinda iepretī darbiem, ko klātesošie ar prieku izmanto, ne vien lai mielotos un pārmītu kādu vārdu ar sen neredzētiem paziņām, tā dod iespēju arī pavērot darbus, veltot tiem vairāk laika, nevis kā nereti gadās izstādēs – tik vien cik garāmejot. Ziemas vidū, mazliet pasēdēt un parunāt ar vasaras debesīm, domāju, tas nekaitē.

Izstāde aplūkojama līdz 17.februārim