BB Brokastu atkodēšana

Tik tikko izlaužos cauri jūsmotāju baram. Centrālās personas – „B komanda” jau ieņēmušas savu vietu – Andris Freidenfelds (Fredis), Kaspars Upacieris (Ufo) un Andris Zeibots (Zeibis). Jūsmīgu uzrunu saka Eva Mārtuža, tad pie vārda tiek recenzents – dubultā personība – literāts, dzejnieks Aivars Eipurs/Eduards Aivars – kurš no abiem viņš ir šoreiz, netiek īsti skaidrībā ne pasākuma vadītāja, kas viņu cenšas pieteikt, ne, domājams, arī pats.

Nāku ar domu beidzot vaigā ieraudzīt „Brokastu” pastāvīgo auditoriju, melnā humora topa veidotājus un, varētu domāt, arī to asprātīgāko latviešu tautas daļu. Pilns veikals pusmūža kundzītēm. Jautrā tautas daļa – pensionāri?! Savā ziņā jau viņiem nekas cits kā smieties neatliek. Hmm, bet, ja ņem objektīvi, trijos pēcpusdienā lielajam vairumam tomēr nav nekāda brīvdiena, pat dīvaini, kāpēc šāds laiks izvēlēts, nez uz ko viņi cerēja – visi pametīs darbu un trauksies uz grāmatas prezentāciju? Tajā varētu saskatīt sazvērestību pret valsti un plaukstošās infrastruktūras graušanu – panākt, lai ļaudis pārtrauc darbu, i līdz galam nepadarījuši. Bet viltība tiek atklāta un plāns neizdodas...

Kas tad vēl klātesoši? Dzejniece Māra Zālīte. Vēl viena pielūdzēja? Apmulstu, bet tad attopos, ieraugot viņu tērzējam ar SWH šefu Zigmāru Liepiņu, kā nekā operu tomēr kopā uzradījuši.

Neatreferēšu visas slavas dziesmas, kas pasākumā izskan, gauži vienveidīgas, bet, kad par izdošanu atbildīgie izteikušies, vārds tiek dots arī pašiem grāmatas centrālajiem varoņiem. Fredis sāk ar grāmatas nosaukuma pamatojumu kā, cerams, pēdējo darbu „kodēto” grāmatu sērijā, kuras ciltskoka otrā galā rodams ciltstēvs D. Brauns. Ufo, savukārt, nojūsmojas par tābrīža viņu un grāmatu atrašanās vietu – stūrī, līdzās vēstures grāmatām, izbaudot novietojumu līdzās visu laiku varenajiem un diktatoriem.

Pārskats par darbību 15 gadu garumā? Ne īsti nopietni (kā no vienas puses bija iecerēts), ne ar humoru – vismaz man baudāmi šie joki liekas tikai skaniskā formātā. Kad klausies, kaut kas paiet garām, kaut kas aizķeras. Radio formāts ir viens, lasāmais – cits, kopā jaucot diez kas no tā nesanāk Bet cilvēkiem jau parasti piemīt zūdoša laika sindroms, kad svarīgi kaut ko pēc sevis atstāt. Īsti jēgu šim visam nesaskatu. Grāmatnīcā var pāršķirstīt, ne vairāk. Kaut – dzeltenās preses baudītājiem jau info un kur nu vēl dzīvesstāstu baudīšana nekad nav lieka. Tā nu arī klātesošie tantuki, atvainojos, arī viens klātesošais jauneklis, tikko tiek dots starta signāls, ar grāmatām rokās metas pie trio pēc autogrāfiem un pēc tam skatās un priecājas. Tikko pagūstu pastiepties, lai vienu no šiem brīnumiem paņemtu un pašķirstītu.

Tad nu, iepazīsimies ar grāmatas saturu – vizuālais iekārtojums, var teikt, līdzvērtīgs satura līmenim – dažādi fonti un tekstu izvietojums, melnbaltas bildītes, šādas tādas pa vidu arī krāsainas un glancētas – no „Labvēlīgā tipa” uzstāšanās reizēm, ne tās jaunākās, kā liekas. Teksti – fragmenti, kas pārraidēs saklausīti, i kādi interviju fragmenti, i klausītāju sūtīti komentāri un tā paša melnā humora topa fragmenti, presē rakstītais par „Brokastīm” un to varoņiem, kā arī bezgalplaša biogrāfiska informācija un bildītes, kas izseko izaugsmei no puišeļiem īsās bikšelēs, līdz skolai, armijai, ģimenes dzīvei un tādā garā. Noslēgumā, pēdējā lappusē vēl „opļā, opļā” dziesmiņa, nu tā, kas pašradītajā globālo valodā.

Nu, tāda „opļā, opļā” grāmatiņa.