Izstāde „Atmiņu kastītes”

Sadarbības pirmais redzamais rezultāts 2007.gadā bija kopīgā izstāde „Saruna” („Small Talk”), kas bija aplūkojama Pori un Rīgā, savus darbus publikai piedāvāja 21 somu un 17 latviešu autori. Izstādē mākslinieki piedalījās katrs ar 2 darbiem – vienāda 30x30 cm izmēra apgleznotiem koka dēlīšiem. Iesāktās divu valstu mākslinieku sarunas turpinājums ir nule kā atklātā izstāde, kuras idejas autore ir somu māksliniece Raija Kuisma. Neierobežojot autorus materiālu vai formas izvēlē, viņi tika aicināti veidot 3 dimensiju darbus, kas viņiem asociējas ar „atmiņu kastīti”.


Izstāde izvietojusies otrā un trešā stāva vestibilos un kāpņu laukumiņā uz postamentiem vai pie sienām, atkarībā no katra darba īpatnībām. Viens no populārākajiem darbu veidošanas principiem bijusi kolāža, dažādu fotogrāfiju, attēlu, avīžu izgriezumu u.tml. aplipināšana, ievietošana, savienošana ar kādu objektu. Iepazīstoties ar darbiem, gan nākas atzīt arī to, ka, lai arī pārsvarā nopietnu mākslinieku rokās tapuši, daļa no tiem atgādina jebkuram mākslas skolu beigušajam pazīstamu sajūtu – „a rīt tak skate!” (šai gadījumā – izstāde). Un tad top... Reizēm jau arī ģeniāli darbi.

To, protams, nevar teikt par visiem darbiem, taču dažos fantāzijas un laika trūkums ir acīmredzams, citkārt rodas jautājums vai autoram tēmas nosaukumus iztulkots (somu autoriem vismaz kāds attaisnojums, kaut gan kopumā vērtējot tieši viņu darbi izceļas ar pārdomātākām idejām). Varbūt man vienkārši nepadodas notvert, nomedīt, nu kaut pa gabaliņu samanīt tēlaino un metaforisko domas rēgu, kas ietverta, piemēram, konusveidā jeb „vigvamiņā” sasietu zaru saišķītī, kura spraugas vietām aizpītas, aizmezglotas ar parupju neitrālas krāsas dziju, darbs atgādina ironisku „citātu” par vismaz pārdesmit gadu veciem daiļamatniecības paraugiem. Var jau būt, ka tā var piekabināt šim visam atmiņu tēmu, pēc principa, ka arī cūkai ir snuķis tikai mazliet īsāks kā zilonim, bet kastītes te nu gan izpaliek.

Vēl kāda iezīme ir dažu autoru darbos akcentētās reliģiskās tēmas, gan tādas klišejas kā rožu apvīts Dievmātes attēls (par to, kāds tam sakars ar kastītēm, neiedrošinos taujāt). Uzmanību piesaista kāds veidojums – auduma kubs, kas aplīmēts ar dažādu marku, laiku, valstu sērkociņkastīšu etiķetēm. Tiktāl jauki, gaismas ideja un tamlīdzīgi. Taču autorei pagalam gribējies uzsvērt šī darba saikni ar garīgo pasauli un tamdēļ kuba augšpuse izšūta ielāpiņiem un reliģiskiem slavinājumiem, kas šķiet pilnīgi lieki un „no citas operas”. Konsekventi ieturot stilistisko līniju, ar tām pašām etiķetēm, darba nosaukumu mierīgi varētu saistīt arī ar reliģiskajiem motīviem, taču šobrīd tēma tiek bakstīta kā ar pirkstu acī.

Tajā pat laikā, ir gana daudz darbu, kur spoži attaisnojas princips – ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu efektu. Piemēram, somu askētiskais darbiņš „Mākslinieka darbnīca” (Eria Hohkanen), kur līdzās pie sienas novietotas divas nelielas, atvērtas, pret skatītāju pavērstas metāla kastītes, atgādinot miniatūrus skatuves kārbas vai istabas modelīšus. Tās saskaras ar vienu no sieniņām un pie tās, katrs savā kastītē, atrodas miniatūras cilvēku figūriņas – sieviete un vīrietis. Jauka ilustrācija visai „apmuļļātai” tēmai par mākslinieku-vientuļnieku, kura pasaule patiesībā ir izolēta un ne ar vienu citu tā īsti nesaskaras. Dzīves izolētā kastītē. Šoreiz acij tīkamā izpildījumā.

Viens no rūpīgākajiem un filigrāni izstrādātajiem darbiem ir mākslinieces Antras Ivdres „Šahs un džezs”. Atvērta šaha figūriņu kastīte, kuras ārpusēm brūni dzeltenos siltos toņos stilizēt uzgleznots šaha galdiņš, vietumis papildinot to ar avīžu izgriezumiem no laikiem, kad šahs tika spēlēts arī šādi – ikmēneša žurnāla numura pēdējās lapās. Kastītes iekšpuse attiecīgi par džezu – zilgani vēsos toņos ar kubismam tuvām mūzikas instrumentu stilizācijām.

Būrītis, kurā neskaidras formas pieņēmušas vara krāsas stiepļotas un bārkšotas parādības, kas šķiet tapušas no trauku metāla birstējamajiem vai kā tamlīdzīga, taču šoreiz nav vēlēšanās pētīt, kas lācītim vēderā. Darbiņš jauks.

Divi lieli stikla veidojumi, no dažādu izmēru stikla gabaliem un šķēpelēm, kas vienā variantā atgādina laiviņu okeānā, otrā – bāku vai kādu stabveidīgu pieminekli. „Zili stikli, zaļi ledi” – darbi gandrīz pēc Raiņa motīva, un turpinot citēt – „vidū stinga dvēselīte” – jā, diemžēl kaut kā šiem darbiem pietrūkst. Sasaldētas atmiņas.

Vēl dažas savdabīgas atmiņas parādās, piemēram, darbā „Kāds laika sprīdis” (Irene Kaunisto), kur, zem stikla pamatnes, kompozīcijas veido dažādu krāsu, formu, izmēru tabletītes un dažu augu sēkliņas, bet stikliņam pa virsu sarakstīti norādoši „am”, „pm”, „morn”, „day” un sazīmētas sirsniņas.

Izstādē gana daudz arī citu – apgleznotu, atveramu, izpētāmu un spoguļojamu veidojumu. Kas zin, varbūt atmiņu kastītes tiešām reizēm līdzinās Pandoras lādei, kurā paslēpto labāk laukā nelaist, taču reizēm tās slēpj arī saldas atmiņas, tādas, kādas raisa viens no darbiem, kur baltas vielas klucītī atturīgi iespiests bišu šūnu zīmējums.

Izstāde apskatāma līdz 17.februārim.