Gorkija darba tematikas – paaudžu konflikta – aktualitāte ir nezūdošā, turklāt tā sevī ietver ne tikai savstarpēju neizpratni, kuras iespējamo kompromisu meklējumus Meikšāna izrādē iezīmē tēze: „Katrai paaudzei ir sava taisnība. Mums mūsu, jums jūsu". Tajā ietilpst arī daudz smalkākas nianses kā jauniešu patstāvīgas eksistences meklējumi, kurus galvenokārt definē nevēlēšanās iet jau iemītu ceļu, un vecāku satraukums par bērnu izdarīto izvēļu pareizību. Tam visam pa vidu jaušama arī cilvēciskā pieķeršanās tiem, kuri nekad īsti nevienam nav piederējuši, un centieni ar šīm personām saistīt savu laimi. Visas šīs iezīmes vieno egoisms, kurš vienlaicīgi traucē sapraties, bet vitāli nepieciešams savas identitātes definēšanai. Šajā gadījumā apsveicama ir Meikšāna spēja gan nesaudzīgi kritizēt izrādes tēlus, gan mēģināt rast skaidrojumu viņu rīcībai, saglabājot veselīgu sarkasmu. Izvēlēto tēlu dažādība ir tik koša, ka tajā iespējams atrast gan galēji nihilistiskas izpausmes, gan pašaizliedzīgu labsirdību. Starp visām daudzajām tematikām, kuras ieskanas „Egoistos", režisors vēl atradis telpu, lai runātu par formu, kādā iespējams dialogs starp atšķirīgām paaudzēm, kā arī skatītājiem. Tas liek domāt par izrādi arī kā paša Meikšāna radošās darbības pašdefinēšanās mēģinājumu.
Formas ziņā „Egoistu" ietvaros klasiski un samērā apjomīgi dialogi, kuru laikā spēles laukums un tajā esošie tēli ir labi pārredzami, mijas ar emocionāli piesātinātu performanču epizodēm, kuras ļauj notiekošo sajust un interpretēt. Tajās izmantoti dažādi gaismu un tumsas saspēļu risinājumi, kurus daļēji īsteno paši aktieri, un teksti, kuri rada asociācijas ar varoņu apziņas plūsmu. Izrādē radīto, savdabīgo sajūtu sintēzi, kurā iekodēts gan jaunības maksimālisms, gan iepriekšējo vērtību noliegums un ticības trūkums, ir grūti raksturot, iespējams, tieši tāpēc, ka tā tiešā veidā sasaucas ar cilvēka iekšējo būtību, apejot saprātam raksturīgo vēlmi visu definēt.
Īpašu emocionālo pienesumu izrādei sniedz Toma Auniņa un Anetes Kozlovskas radītā mūzika, kurai līdzi brīžiem ieskanas Čaka dzeja. Tā šeit darbojas kā vientulības, vilšanās, kā arī cerību un citu garīgo stāvokļu kods. Lai gan ģenerēto sajūtu formula ir samērā skaidra un veikli konstruēta, tai piemīt neparasts vieglums un spēja rosināt skatītājos ļaušanos tai. Citu dimensiju jau tā piesātinātajām performancēm sniedz izmantotie kustību mākslas elementi.
Meikšāna iestudētie „Egoisti" kalpo par patstāvīgas eksistences ceļu meklējumiem, kuru ietvaros izpaužas centieni noskaidrot, kas no „vecā" ir derīgs „jaunajam". Ne velti izrādes sākumā Māra Bezmera varonis izmisīgi cenšas izkustināt no vietas zāles vidū stāvošo, smagnējo galdu, kuru viņš nodēvē par „simbolu", bet izrādes beigās, tad, kad tas apgāzts, pats to nostāda atpakaļ vecajā vietā.
Foto: Skats no izrādes "Egoisti". Foto (c) Matīss Markovskis.
