Ar apzīmējumu „norma" iestudētajā Augusta Strindberga lugā saistāmi dažādi aspekti. Šeit iespējams runāt par uzvedības robežām, kuras asociējamas ar atšķirībām starp dzimumiem, jo luga tapusi gluži kā 19. gadsimta feminisma iedīgļu kritika, gan noteikumiem, kuri saistāmi ar dažādiem citiem sociālajiem aspektiem. Materiālā ietvertais konflikts, kuru Nastavševs nodēvējis par mīlas trīsstūri, ir emocionāli piesātināts, tomēr režisors izvēlējies abstrahēties no jūtām, liekot skatītājiem uz situāciju paskatīties intelektuālā līmenī, kas pēc izrādes raisa ne mazums diskusiju. Mīlestības iztrūkums šajā izrādē nebūt nav uzskatāms par mīnusu, tieši otrādi, tas liek aizdomāties par to, cik bieži pārspīlējam kaislības un tādejādi liekam sašūpoties savas pasaules stabilitātei.
Iestudējot „Jūlijas jaunkundzi", režisors nav centies Strindberga materiālu piespiedu kārtā mūsdienīgot, un, ņemot vērā, ka dramaturga teksts izrādē saglabāts pilnā apjomā, bet radītā scenogrāfija īsti nenosaka darbības laiku, izrādes darbība notiek kaut kur starp 19. gadsimtu un mūsdienām, padarot tās aktualitāti nemirstīgu. To definē režisora uzsvērtie status quo jeb visu trīs tēlu būtības izejas punkti, kas iezīmē tālāko darbību. Jūlijas jaunkundze ir tikai pa pusei sieviete, par to izteiksmīgi liecina gan viņas bravūrīgā uzvedība, kura ir visu nelaimju cēlonis, gan vizuālais tēls, kura dēļ aktrisei Inesei Pudžai nācies šķirties no meitenīgi garajiem matiem, nomainot tos pret īsu zēngalviņu. Mārtiņa Meiera tēlotā sulaiņa Žana ambīcijas, konfliktējot ar ieņemamo statusu, rada viņā nenosvērtību, kas balansē starp pakļaušanos un pakļaušanu, bet Antas Aizupes Kristīne savā piezemētībā ir vienīgais atsvara punkts, kurš cenšas noturēt „pieņemtās" kārtības līdzsvaru. Visu šo postamentu interpretācija režisora izpildījumā ir izteikti intelektuāla, liekot tos uz atsvariem starp sadzīviskiem niekiem - ķiršu kompota burkām, šķīvjiem un krūzēm.
Atsvešināto un intelektuālo pieeju apstiprina arī Nastavševa, kurš, kā ierasts, ir arī lugas scenogrāfs, piedāvātais skatuves noformējums. Tā centrālais objekts ir koka laipa – atsvars, uz kura izrādes laikā tiek balansēts ar radīto, abstrakto realitāti. Viss notiekošais ir smalki pārdomāts, un katra aktieru veiktā darbība izmaina smalko lietu līdzsvaru, kalpojot par vēl vienu simbolu režisora piedāvātajā interpretāciju virknē. Turklāt līdz ar izrādes izteikto, brehtisko nosacītību, variācijas par izspēlēto attiecību attīstību ir niansētas un daudzslāņainas, ļaujot runāt par cilvēku attiecībām gan teju ikdienišķā, gan filozofiskā līmenī. Valmieras teātra Apaļās zāles iekārtojums šo uztveres dažādības efektu pastiprina vēl vairāk, jo skatītājs, atkarībā no zālē izvēlētās vietas, darbību vēro no atšķirīga skatu punkta, kas vēl vairāk uzsver to, ka katram šeit ir savs skatījums uz notiekošo, radot nepieciešamību vienoties par kopīgu redzētā koncepciju.
Lugas teksts vārdu pa vārdam izskan pieklusināti un brīžiem mokoši gari. Skatītājs šajā zālē ir kaislību, sociālo noteikumu robežu pārkāpšanas liecinieks. Vēl viens izrādes tēls - sabiedriskā doma, kura uztur dzīvas pieņemtās „normas" un ir blakusstāvoša tēlu pasaulei. Tieši tāpēc lugas noslēgumā, kad drāmā negribēti ierautā Kristīne pamet zāli, aizslēdzot visas izejas, ir skaidrs, ka arī klusējošajiem vērotājiem spēles laukuma malās ir jāuzņemas atbildība par šīs drāmas rezultātu.
Emocionālie pārdzīvojumi šajā izrādē tiek iekustināti ar fizikālu metožu palīdzību, kurām piemīt simboliska nozīme, tādējādi maksimāli mazinot garīgo līdzpārdzīvojumu. Šāda pieeja ir fiziski smaga aktieriem, kā arī raksturīga arī citām Nastavševa izrādes. Antas Aizupes spēlētā Kristīne lielāko daļu izrādes pavada, karājoties sasaitē pie koka laipas, bet vēlāk iekšējo riebumu pret notikušo aktu mājas saimnieces Jūlijas jaunkundzes un sulaiņa Žana starpā attēlo izteikti naturālistiski. Kaisle un to pavadošais savstarpējais aizvainojums šeit slēpjas līdz nežēlībai atklātos, fiziskos strīdos, uzkostos ķiršu kompota kauliņos un sulā, kura nežēloti līst pār aktieru ķermeņiem.
Vladislava Nastavševa „Jūlijas jaunkundze" izaicina skatītāju diskutēt par cilvēku savstarpējām attiecībām un to pamatvērtībām, cenšoties abstrahēties no emocijām un nezaudējot iekšējo saprāta balsi.
Foto: Inese Pudža izrādē „Jūlijas jaunkundze". Publicitātes foto
