"Dramaturģijas polifonisms ir pievilcīgs. Tā ir iespēja radīt savu pasauli," pirms vairākiem gadiem Inga atzina intervijā. Šobrīd, kad iestudēts viņas pirmais dramaturģijas darbs "Āda" un tam gaidāma sezonas pēdējā izrāde, aicinājām viņu uz sarunu. Starp citu, jūnija vidū izdevniecībā Mansards iznāks arī jauns autores dzejas krājums „Migla".
Tu sāki ar dzeju, bet nu esi pievērsusies dramaturģijai. Kas dzejnieci mudina ķerties klāt „pilnmetrāžai" un teātrim?
Es turpinu arī ar dzeju. Tā gan ir mazliet mainījusies, bet tur grūti izsvērt, cik liela šais izmaiņās ir dramaturģijas, cik - vienkārši pieaugšanas ietekme. Bet nenoliedzami, tā dramaturģijas ietekme jaunākajos dzejoļos ir.
Man patīk teātris, man patīk lugas. Domāju, ka labs teātris spēj cilvēkam palīdzēt, ne tikai izklaidējot, bet caur līdzpārdzīvojumu mierinot un liekot domāt par dzīvi.
„Āda" ir neticami ietilpīgs jēdziens – gan konkrēta robeža telpā, gan pilnīgi nekonkrēta, ja atceramies atomu nemitīgo kustību, gan aizsargs, gan arī kailums, kā uztveres mehānisms un saikne ar apkārtni, tā arī noslēgšanās... Tādus pretmetus var turpināt vēl un vēl. Liekas, ka par to varētu uzrakstīt kopotos rakstus, bet tev ir izdevies apbrīnojami daudz ietvert ļoti kompaktā darbā. Melnraksts bija garāks?
Izrādē nav pēdējās ainas, kura ir grāmatā. Režisors darba procesā ir šo to izmetis, bet šai gadījumā – ļoti maz. Bija pirmais variants, kurā pēc sarunas ar Andreju es veicu labojumus. Mapē ar nosaukumu "āda" manā datorā ir 34 dokumenti, kuros ir gan varoņu biogrāfiju apraksti, gan sižeta, struktūras apraksti, gan arī teksti, piemēram, dialogi ar Ularu, kuri neiekļuva izrādes vai publicētajā tekstā. Tā kā laikam jāsaka, ka melnraksts noteikti bija garāks kā publicētais un iestudētais teksts.
Režisori ir gana cimperlīga tauta un mēdz koriģēt tekstu pēc saviem ieskatiem. Tu cīnies pretī vai ļauj vaļu izmaiņām?
Ar "Ādu" esmu tai priviliģētā situācijā, kad teksts ir izdots grāmatā. Un tur arī var redzēt, ka nekas daudz jau izrādē nav labots (nav gan pēdējās ainas, kas man kā autorei likās būtiska). Jāatzīst, ka par izmaiņām Andrejs (režisors Andrejs Jarovojs – aut. piez.) mani vienmēr ir informējis.
Par dzejoļiem pēdējā laikā cīnos, piemēram, ja kāds vēlas mainīt dziesmu tekstos dažus vārdiņus, lai būtu labāk saprotams. Vienkārši ņemšana un izmainīšana, "jo man kā režisoram, komponistam kaut kādu tekstu tak vajag, bet šitas man ir par nesaprotamu vai sliktu", autoram neko nepasakot, ir vardarbība gan pret tekstu, gan pret tā radītāju. Ideāla ir situācija, kur notiek saruna starp režisoru un dramaturgu, komponistu un dzejnieku un teksta radītājs, mēģinot saprast, ko režisors grib pateikt un kāpēc izmaiņas ir vajadzīgas, šīs izmaiņas veic. Tas pats attiecas uz dziesmām.
"Āda" ir iedalīta tādos kā dziedājumos. Vienlaikus sanāk tradicionāli (kā grieķiem), bet ar spilgtu mūsdienu pilsētas ritmisko elpu – dažbrīd aktieri tekstu repo jeb "slamo". Kādas tev attiecības ar ritmu un mūziku ikdienā - klausies mūziku rakstot? Kādu?
Klausos dažreiz. Tindersticks, Lambchops, Library tapes, Veljo Tormis, Janku Djagiļevu, Meļņica u.c. Kopš „Ādas" pirmizrādes mans muzikālais apvārsnis ir jūtami paplašinājies.
„Ādas" varone Ieva diezgan skarbi ironizē gan par sievietes lomu un prasībām pret sievieti mūsdienu sabiedrībā, gan arī par līdztiesības izpratni. Tu bieži raizējies par šiem jautājumiem?
Jā. Mani satrauc gan tas, ka ir kultūras tradīcija - stereotips uztvert sievieti tikai kā iekāres objektu, gan tas, ka sievietes izmanto ārējus līdzekļus – savu izskatu - manipulācijai, lai iegūtu attiecības, dzīves komfortu, simpātijas, tādejādi stiprinot manis iepriekš minēto stereotipu.
Ko tu domā par manipulāciju mākslā - autora kārdinošo iespēju tieši ietekmēt auditoriju? Ne tik daudz angažētību, bet gan, piemēram, - paredzamību kā Holivudas filmās, kur ar gadu gaitā noslīpētiem specefektiem tiek panāktas emocijas. Vai gaidi, piemēram, ka skatītājs konkrētās vietās smiesies? Vai mēdz ar vienu aci vērot skatītājus?
Es ceru, ka skatītājs smiesies. Tas ir milzīgs gandarījums, bet plānot gan to neplānoju. Arī nevēroju skatītājus. Labi, ka man pietiek drosmes reizēm vērot skatuvi.
Par to tehniku un atstrādātiem trikiem - var būt gadījumi, kad tas autoram palīdz izstāstīt ideju. Es domāju, ka tur jārunā par katru konkrēto gadījumu. Ja tehniskie paņēmieni ņem virsroku pār to, ko autors grib pavēstīt, vai viņam vienkārši nav ko pavēstīt, bet viņš grib uztaisīt kaut ko baigi smieklīgu vai šausmīgu, tad gan sanāk tāda kā pornogrāfija, kurai arī, protams, ir sava auditorija un ietekme, bet... nu, tas ir man garlaicīgi.
Esi piedzīvojusi, ka rakstītam vai sacītam vārdam ir maģisks spēks?
Šūpuļdziesma spēj iemidzināt bērnu. Nu, vismaz kādā ceturtajā dziedāšanas stundā. Esmu piedzīvojusi, ka tas, ko es uzrakstu, palīdz man pieņemt ne-tuvu-ne-ideālo sevi un arī diezgan-jau-nu-grūto dzīvi. Par to, ka dzejoļos rakstītais piepildītos - kad man bija 20 gadi, es to pamanīju, bet tagad domāju, ka tā ir vienkārši uzmanības koncentrācija uz tām lietām, kuras es aprakstu, pētu, kas man interesē. Piemēram, ja ieraksti lugā varoni, kas ir stāvoklī un kurai ir spilgti zili mati - droši vien, ka drīz vien tādu arī pamanīsi tuvākā vai tālākā apkārtnē, bet tas nenozīmē, ka es kā autore esmu viņu radījusi, es esmu vienkārši par tādu meiteni rakstot safokusējusi uz viņu uzmanību.
Daudziem vecāki izvēlas Bībeles vārdus. Vieni to uzskata par īpašu aizsardzību, citi – par smagu atbildību un zināmu nolemtību. Tu tici, ka vārds nosaka personību?
Es nezinu. Laikam tomēr nē. Iespējams, ja vecāki ieliek īpaši neparastu vārdu, personība norūdās, cīnoties ar apsmējējiem.
Zalktis senajiem baltiem bija gudrības simbols, svēts rāpulis, senču gara iemiesojums. Šķiet mazliet netaisnīgi, ka Ēdenes čūska ir stereotipiski ļauna kūdītāja. Varbūt mums vienkārši bija ērti atrast vienu, kam nogrūst vainu?
Es nezinu. Pret Bībeles tekstu izturos kā pret Svētā gara izpausmi. Domāju, ka čūska ir labs simbols tam, ko Dievs Genesis mēģina mums izstāstīt. Protams, nedomāju, ka visas čūskas tāpēc būtu kārdinātājas. Čūskas dažreiz ir arī vienkārši čūskas.
Pētnieki aizvien biežāk atkārto, ka ģimene 21. gadsimtā ir izmirstoša parādība. Tu piekrīti, ka mūsdienu temps un globālā telpas uztvere ir pretrunā ar „laulību mūža garumā"?
Nē. Uzskatu, ka cilvēkam nav jādomā par laulību mūžā garumā, bet tomēr jādomā, kā būt labam cilvēkam un labam pret to cilvēku, ar kuru viņš ir kopā. Laulības pārkāpšana nav laba cilvēka pazīme. Savukārt strīdi, domstarpības, mēģinājumi izprast otru ir cilvēka attīstības pazīme un katras laulības vai attiecību sastāvdaļa (biežums atkarīgs no dalībnieku temperamenta).
„Ādā" tu attīsti domu ķēdīti līdz galam un piedāvā versiju, ka varbūt pasaulē būtu labāk, mierīgāk iztikt pavisam bez Ievas...
Tas ir konkrētās varones Ievas izmisuma monologs par to, ka viņai ir grūti dzīvot tādā pasaulē, kur viņa ir iekāres objekts un kur daudz kas balstās uz dažādu objektu iekārošanu.
Mēs uzaugām ar vienu kāju PSRS, ar otru – jukās un brīvības atgūšanas eksperimentos. Mūsu Ādams un Ulars spēlē grupā, bet Ieva ir modele. Kādas profesijas pārstāvētu „Ādas" varoņi, piemēram, mūsu vecāku paaudzē?
Ādu nevarētu uzrakstīt Padomju Savienībā. Bet ja mēs runājam par struktūru, kur cilvēki mēģina gūt apliecinājumu savai eksistencei vai nu caur otru cilvēku (Ieva), vai caur ārējiem sasniegumiem (Ādams, Ieva), tad... tas varētu būt stāsts par jaunu meiteni, kura iemīlas Kompartijas priekšnieka dēlā, kuram ir ētiskas dabas pretrunas ar tēva darīto darbu un vēlāk Ieva, kādu greizsirdības jūtu mocīta, nodod puisi un viņa morālos meklējumus.
Man šķiet skaisti, ka „Ādā", kā literatūrzinātnieki mēdz teikt, ir daudz laikmeta liecību. Ja tekstu lasīs pēc 100 gadiem, iespējams, vajadzēs redaktora piezīmes, lai saprastu 21. gs. sākuma slengu – ko nozīmē „meklēt draugos", „hipsteri" vai „filma par melno gulbi". Līdzīgi biezi informācijas slāņi ir arī tavā dzejā. Tu fiksē apkārtējo situāciju neviļus vai apzināti?
Neviļus. Es esmu reāli tuvredzīga (apmēram mīnus 5 abām acīm, kas gan nav nekas, ja to salīdzina ar sākotnējo ieceri, ka Ievai ir -11 dioptriju tuvredzība), bet diezgan vērīga, varbūt tās pašas tuvredzības dēļ.
Tu skaties televizoru?
Reti. Bet skatos. Esmu skatījusies arī kanālu "E!".
Kas ir tavas autoritātes?
Daudzos cilvēkos ir spēks. Un visos – nespēks. Ir daudz mirkļu, kuros redzu, kā cilvēks attīstās, ir bijis drosmīgs, aiziet no darba, kas nesagādā gandarījumu, vai dara medmāsas darbu reanimācijā, kaut ir filozofa izglītība, jo ir aicinājums palīdzēt cilvēkiem visefektīgākajā veidā, vai uzdrīkstas izrunāt gadsimtiem dzimtā neizrunātas lietas, vai pārstāj kontrolēt savu bērnu. Tādi mirkļi ir, un tie ir cilvēki, kas tai brīdī man šķiet kaut kas līdzīgs autoritātēm.
Ko lasi savai meitai pirms gulētiešanas?
„Nezinītis uz Mēness", „Skolotājs Jāps var visu", „Mēs - Sālsvārnas salas vasarnieki", „Vinnijs Pūks". Tagad viņa pirms aizmigšanas bieži skatās multenes.
Tavi darbi tulkoti vismaz sešās valodās, tostarp arī bengāļu...
Godīgi sakot, nezināju, ka mani darbi ir tulkoti bengāļu valodā. Forši.
Kas ir tavs pēdējā laika spilgtākais pārdzīvojums teātrī?
"Cilvēks uz trepēm" Ģitā*.
Vai piederi tiem, kas uzskata, ka latviešiem ir neparasti cieša saikne ar dabu? Zāļu tējas lasi?
Varbūt, ka šovasar lasīšu, ja aizbraukšu pie vecākiem uz laukiem. Domāju, ka latviešiem ir labas attiecības ar dabu.
Ar kuru no pasaules dramaturgiem tu gribētu parunāties pie Jāņu ugunskura?
Ar Dīrenmatu, Māterlinku, Vampilovu... Kaut gan - ja viņu būtu tik daudz (trīs ir daudz) un vēl nez kā viņi izskatītos viņu vecumā un situācijā, es droši vien nobītos un nevarētu ne pušplēstu vārdu pateikt.
Inga Gaile CV
Saņēmusi Dzejas dienu balvu (2007), Ojāra Vācieša prēmiju (2004), Annas Dagdas fonda balvu (2004) un Klāva Elsberga prēmiju (1999).
2012. gada 18. jūnijā iznāks Ingas jaunais dzejoļu krājums "Migla".
Grāmatas:
Āda [luga]. Rīga: Mansards, 2011.
Kūku Marija [dzeja]. Rīga: Orbita, 2007
Raudāt nedrīkst smieties [dzeja]. Rīga: Nordik, 2004.
Laiks bija iemīlējies [dzeja]. Rīga: Pētergailis, 1999.
* Ģertrūdes ielas teātris
Foto: Dzejniece un dramaturģe Inga Gaile. Publicitātes foto
