Klāss Andersons (Claes Andersson, 1937) ir viens no vadošajiem Ziemeļvalstu dzejniekiem vismaz kopš gadiem, kad iznāca viņa trešais un ceturtais dzejoļu krājums: „Sabiedrība, kurā mirstam" (1967) un „Nav viegli šajos laikos būt savrupmājas īpašniekam" (1969). Kā jau nosaukumi rāda – savam laikmetam visai atbilstošas grāmatas ar kapitālistiskās pasaules kritiku, kā arī vīziju par labāku, cilvēciskāku, taisnīgāku pasauli. Taču, atšķirībā no daudziem citiem politiskiem dzejniekiem, Klāsa Andersona dzeja nekad nav bijusi plakātiski viendimensionāla. Muzikalitāte, humors, erotika, paradoksi, sirsnība padara personiskus arī tos viņa dzejoļus, kas asi kritizē sabiedrību. Klāss Andersons pēc izglītības ir ārsts, psihiatrs. Interese par mūziku (viņš ir labs džeza pianists) piešķir dzejai dimensijas, arī leksiskas, kādu nebija (nav) citiem viņa paaudzes dzejniekiem. (No Jura Kronberga priekšvārda.)
Klāss Andersons ir Somijas zviedru dzejnieks, kurš raksta tikai zviedriski. Viņa grāmatas vienlaicīgi iznāk Somijā un Zviedrijā. Viņš debitēja 1962. gadā ar dzejoļu krājumu „Ventilis". Līdz šim iznākusi 21 dzejas grāmata un pieci prozas darbi. Viņš ir saņēmis vairākas nozīmīgas balvas kā Somijā, tā Zviedrijā. Visi viņa dzejoļu krājumi stāsta par aizvadītajiem gadiem, par to Somiju un pasauli, kurā viņš dzīvo un darbojas.
Klāsa Andersona grāmatas atdzejojumu atbalstījusi Zviedrijas Mākslas padome.