Māksliniece beigusi LMA Stikla dizaina nodaļu un LMA Maģistrantūru un glezniecības meistardarbnīcu. Kopš 1987.gada viņai bijušas vairākas personālizstādes, viņa piedalījusies arī izstādēs Vācijā, Somijā, Beļģijā, Igaunijā, Baltkrievijā, Itālijā, Dānijā un Marka Rotko daiļradei veltītajā plenērā Daugavpilī.
Savā ziņā, pirmās asociatīvās saites, kas rodas ieraugot Elgas Gīnvaldes darbus, ir ar augšminēto Rotko. Līdzīgs krāsu košums un šķietami pašmērķīga bauda – likt tās vienu pie otras, taču šeit nav nekādas laukumu sakārtotības, tas ir krāsas vienādojums ar emociju, kas prasa emocijām līdzvērtīgu – dinamisku triepienu, haosa sajūtu, ko vietumis papildina atsevišķi iegleznoti, simboliski elementi.
Šoreiz tā ir krāsas brīvība – runāt pašai par sevi, bez ietvēruma noteiktā formā, zīmējumā (tik vien cik rāmja robežas). Tā ir krāsa, pēc kuras roka pastiepusies, kā pēc tā brīža emociju raksturojošas. Tāda kā vizualizēta dienasgrāmata. Koši. Varbūt sāpīgi. Un riskanti. Pieņemot, ka uz katru skatītāju tā iedarbojas citādi, jo nav zīmējuma, par kuru varētu pēc tradicionāli pieņemtām normām secināt, ka tas ir, piemēram, skumjš portrets vai mīlīgs kaķēns. Izprast mākslinieces emocijas un krāsu izvēli palīdz gleznu nosaukumi, taču tik pat labi bez tiem var iztikt, jo daļēji krāsu simbolika ir intuitīvi nojaušama un pārējos gadījumos jau tik pat jebkurš uztver tās subjektīvi, savās sajūtās un tā brīža noskaņās balstoties.
Māksliniece pati apgalvojusi, ka emocijas ir kā uz brūcēm uzlikti, dziedējoši plāksteri. Tie pavisam tieši parādās arī darbos. Plāksteri, kas mazliet atgādina krustus. Savā ziņā te var vilkt metaforiskas paralēles – līdzīgs kaut kā – laika, notikuma vai emocijas pārsvītrojums, kam pāri un blakus krāsas, kas brīžam liek nagiem savilkties un iecirsties plaukstā.
