Marokā Jāzeps Pīgoznis viesojies pirms gada, darbi tapuši samērā ilgā laikā, jo kā jau allaž, vienmēr ir vēl kāda nianse, ko gribas uzsvērt mazliet vairāk, kādas atmiņas, kas piepeši uzplaiksnī un nevar palikt neuzgleznotas.
Gleznas nav Maroku ar fotoprecizitāti dokumentējošas. Lielākā daļa darbu tapuši jau atgriežoties mājās, līdz ar to darbos tā ir „pēcsajūta”, kas kondensētā veidā ietver visu sajūtu gammu, tās ir Marokas sajūtas, noskaņas, kā nosaukumā pieteikts. Atmiņās jau vienmēr viss ir maķenīt citādi.
Jāzepa Pīgožņa gleznotajām ainavām vienmēr piemitusi savāda vibrācija, straujš, košs triepiens un krāsu valoda, kas pārvērsta literārā darbā būtu reizē lakoniska un sulīga, tāda, kas īsti latviskā garā lieki nemētājas vārdiem un ar pavisam nedaudziem akcentiem spēj radīt īsto smeķi. Iespējams tā arī ir latviskās mentalitātes atslēga, kas šajos darbos sadzīvo ar šķietami neierasto, dzīvespriecīgo krāsu spilgtumu.
Šauras ieliņas, tirgus laukumi, dzeltenas smiltis un zilas debesis, pavisam nedaudzi cilvēku tēli – vēderdejotājas un noslēpumainas, pat mazliet mistiskas, rožainos lakatos tinušās būtnes, violeti kalni un dārzi, dārzi – koši, saules izraibināti, kas skatoties liek samiegt acis, jo liekas, ņirbošās lapas patiesi iemet acīs pa sauleszaķītim.
Izstāde galerijā „Mākslas dārzs” aplūkojama līdz 25.februārim.
