Suhanova pieeja slavenajai Dāņu prinča traģēdijai ir izteikti konceptuāla. Pārliecinoša ir viņa izvēle stundu garo izrādi veltīt konkrētam lugas aspektam, kuram sniegta arī saistoša interpretācija. Tā liek skatītājam ar veselīgu ironijas devu paskatīties uz sevi, akcentējot to, ka cilvēka dabā ir sūdzēties par dzīvi un notiekošo, bet reti kad šī neapmierinātība nenoved līdz darbībai, kas situāciju vērstu par labu. Šāds skatījums uz indivīdu, iespējams, nav sevišķi oriģināls, ņemot vērā to, ka tas pēdējā laikā samēra bieži izskan publiskajā telpā, runājot par „latvieti – parasto", bet šāda „Hamleta" interpretācija ir visai saistoša, it īpaši tāpēc, ka neskatoties uz dzelžainu turēšanos pie Šekspīra radītā teksta, kurš gan pamatīgi saīsināts, lai iekļautos stundu garajā izrādē, radusies nevis jauna, moderna klasiskā darba versija, bet gan savdabīgs darbs, kuru grūti saistīt ar oriģinālu. Suhanovs nav atteicies no ierastā jautājuma: „Būt vai nebūt?", tomēr šajā gadījumā tas izskan pavisam citā, ikdienišķā kontekstā. Neparastais skatījums un kompaktais aktieru un teksta lietojums, iespējams, varētu apgrūtināt izrādes skatīšanos tiem, kuri „Hamleta" sižetu nepārzina, tomēr izrādi visai labi var uztver arī kā neatkarīgu mākslas darbu. Šajā gadījumā varam runāt par jaunu veidu, kurā „nolasīts" klasiskais darbs, un tā ietvaros nav nepieciešam meklēt saistību ar ierasto Šekspīra lugas interpretāciju.
Hamlets šeit ir cilvēks – parastais, kuram acu priekšā vienmēr skaidri saskatāms visu nelaimju cēlonis, bet bailes no izgāšanās un iekšējā inerce traucē darboties, lai risinātu radušos situāciju. Viņam vēl joprojām piemīt augsti ideāli, iespējams, pat pārāk „pareizi", lai spētu izdzīvot „negodīgajā" pasaulē, bet galvenais viņa drauds - Fortinbrass, kurš vienlaikus ir gan māte, gan tēva spoks, gan kapracis, izrādē spēlē manipulatora lomu. Kaspara Zvīguļa Hamlets ir neveikls, brīžiem pat neaptēsts, un Fortinbrass viņu veikli tin ap pirkstu. Abu varoņu savstarpējo saspēli vērot ir interesanti, bet noslēgumā tā apraujas strauji un negaidīti, raisot jautājumus par Hamleta bojāejas cēloņiem, īsti neatklājot mirkli, kurā sāncensis gūst virsroku.
Tikpat lakoniska kā lugas interpretācija ir arī izrādes scenogrāfija – trīs plēves aizkari ar caurspīdīgiem logiem pa vidu. Tikpat noplucis kā Hamleta uzvalks ir arī galds skatuves vidū un vientuļš krēsls, bet Fortinbrass savas lomas veikli maina, uzliekot masku – cepuri vai šalli, un spokojas tumsā, spīdinot Hamleta sejā spilgtu lukturīti. Klasiskās ainas ar bibliotēku te nav, bet par draudīgo situāciju jau izrādes sākumā signalizē telpas logā mirgojošās gaismas un Jēkaba Nīmaņa radītā, smagnējā skaņu kombinācija, bet par mūsdienu laikmetu un tā tikumiem zīmīgi liecina Hamleta tēva kaps – miskaste ar kallu ziediem.
Reiņa Suhanova „Hamlets" lieliski parāda to, cik dažādās pieejās iespējams pasniegt klasiku, turklāt dodot iespēju reflektēt tieši interpretatoram aktuālos jautājumus.
Foto: Normunds Laizāns izrādē „Hamlets". Foto (c) Juris Ross
