Iestudējums veidots pēc ceļotāja Bruno Baumaņa grāmatas, izrādes formātam to palīdzējusi piemērot rakstniece un dramaturģe Inga Ābele. Tā kā izrādes pamatā šoreiz nav luga, kā tas ierasts, bet romāns, un iestudējumam izraudzītais ir tikai daļa no kāda lielāka veseluma, šķietami izpaliek klasiskā trīsvienība – ievads kulminācija, atrisinājums, vismaz tradicionālā izpratnē.
Veidojot iestudējumu pēc dokumentāla darba, jārēķinās arī ar spēles personu reālo esamību. Šai gadījumā gan prieks, gan atbildības sajūta pirmizrādē krietni palielinājās, jo iestudējumu baudīt bija ieradies arī pats grāmatas autors, ceļotājs Bruno Baumanis, kurš vēlāk ļoti atzinīgi izteicās par redzēto.
Mazliet aplupušas, vienā pusē plēves klātas ķieģeļu sienas, telpā mazliet smaržo pēc koka skaidām. Vide un noskaņa ir izrādei atbilstoša un arī „iznest” teātri ārpus teatrālās vides ir tikai apsveicami, tomēr fakts, ka šīs nav teātrim paredzētas, vien pielāgotas telpas, ir neliels mīnuss, jo, lai arī „skatuves” daļa priekšplānā ir grīdas līmenī un skatītāju vietas augstāk, pakāpjveidā, īsti pārredzams spēles laukums ir tikai priekšējām rindām.
Vizuāli vispirms piesaista Ievas Kauliņas veikums, sadalot „skatuvi” un skatītāju uzmanību trīs daļās. Priekšplāna spēles laukums, kurā trīs aktieri (Aigars Apinis, Edgars Samītis un Juta Vanaga) pārtop tiklab ceļotājos kā brīžam niķīgos karavānas kamieļos, pa kreisi otrs – galds ar smilšu kaudzi, kurā noris spēles ar miniatūrām figūriņām, un visbeidzot fonā redzamais ekrāns, kas izmaina apziņā nostiprinājušos mērogus. Tuvplānā nofilmēta, smilšu kaudze uz ekrāna pārtop tuksnesī, kamieļu plastmasas figūriņas atdzīvojas un fēna radītā smilšu vētra iemieso stihiskos dabas spēkus.
Uzstādījums ir interesants – konfrontēt divus mērogus – milzīgo ar miniatūro, iedarbinot gan skatītāja fantāziju, gan padarot to par tīri filozofisku kategoriju.
Arī valodiskais vēstījums tiek nodots vairākos veidos – aktieru tieši, skatītājam runātais teksts, audio ieraksts un rakstītais teksts, kas top uz vietas, rakstot smiltīs un projicējot uzrakstīto uz ekrāna. Papildus tam, kā vēl viena valodas izpausme, noskaņu pastiprina Uģa Vītiņa radītā vienlaikus eksotiskā un meditatīvā mūzika.
Ja stāstu primitivizētu, no tā, protams, varētu atvasināt melodrāmas tipa romantisku „story”. Vīrietis nolemj doties tuksnesī, lai noskaidrotu, kas tas tāds ir, mīļotā meitene, ne tik vien gaidīt nesolās, bet uz tuksnesi aizbraukušajam vēl nosūta paziņojumu par savu saderināšanos. Un tad nu viņš paliek ar savu tuksnesi, kuru tomēr šķērso, izcīnot cīņu tiklab ar dabas spēkiem, kā sevi pašu. Tomēr konkrētai sižeta līnijai šai gadījumā nozīme ir pakārtota, lai neteiktu nekāda.
Tuksnesis, liels un visaptverošs, ir darbības pirmā persona gandrīz visas izrādes garumā. Tāpēc tiem, kas gaida izteiktu darbības teātri, pieņemsim, ar veselu ordu tuksneša sirotāju, var nākties mazliet vilties. Tā nav mūsdienu versija par Arābijas Lourensa cienīgiem klejojumiem. Ceļojums ir ne tik daudz ārējs, kā iekšējs, tā ir ārēja vientulība un atrautība no pasaules, kas mudina meklēt sevī apslēptās oāzes. Uz izrādi mazliet jānoskaņojas iepriekš, kaut iespējams, ceļojumam tuksnesī (tāpat kā sevī) neviens nekad nevar būt gana sagatavots.
