Vispirms ir jāiedomājas, ka nekas nav bijis. Nav bijusi cita pūce, nav bijis cits Vilks. Ir tikai tā aste, kas zied 18. jūnijā un ir tikai tas dzelzs, kas kalts Rīgas Doma pagalmā. Nekas nav noticis pirms vairākiem gadiem, un skatītāja prāts ir tīrs un gatavs.
Jāiedomājas, ka viss ir šeit un tagad. Pie mūsu apstākļiem, pie mūsu laimes un nelaimes. Ka viss ir par mums pēc krīzes un pēc atlabšanas. Par mums pirms mīlestības un pēc šķiršanās.
Jo, lai ko arī pirms pieciem gadiem stāstītu pirmā "Kad pūcei aste ziedēs..." izrāde, šobrīd tā ir pavisam citā gaismā. Citā kontekstā un arī sastāvā. Dmitrijs Gaitjukēvičs, Elīna Lutce, Elīna Breice, Edgars Šļakota, Andrejs Filipovs, Fēlikss Lipskis, Katrīna Albuže – tie ir tie, par kuriem šobrīd runā. Vairāk vai mazāk. Gan trin mēles, gan berzē rokas, jo ir ko apskaust un par ko sapņot.
"Kad pūcei aste ziedēs..." ir līdz galam skaista un reizē traģiska. Jau pašā saknē, jau nosaukumā. Nekad, nemūžam, neviens. Tā iet uz mērķi bez gala, un vienīgais, ko redzam, ir šis aklais, sarežģītais ceļš, it kā mēs izliktos, ka joprojām nezinām, kas mūs sagaida beigās. No otras puses izrāde ir pilna nepadošanās, centības, pieķeršanās un alku, kā dēļ vien ir vērts dzīvot.
Un viss galu galā ir par mīlestību. Piemēram, mūsdienu "popa filozofs" Slavojs Žižeks (Slavoj Žižek) vēl piemetina, ka visums bija liels tukšums, un tikai radīšanas rezultātā, disbalansā un kārtības trūkumā, ko viņš sauc par kosmisku katastrofu, ir viss, ko redzam. Tieši mīlestība visu izjauc. Tas ļaunums, ar ko nav domātas jūtas starp vecākiem un bērniem, vecvecākiem un mazbērniem, skolotāju un skolēniem. Starp viņu un viņu.
Jo mīlestība ir pieķeršanās jebkam, piesavināšanās. Visam, ko var paņemt un apņemt un visam, ko nevar. Cilvēkiem, priekšmetiem, jēdzieniem. Mīlestība ir pieķeršanās sev, lai gan pārējie to sauc citā vārdā.
Un mainās arī tā. Vasaras mīlestība vidusskolā nav tas pats, kas kāzas menopauzē. Un mēs šeit nerunājam par to, ko katras attiecības mums iemāca (derīgu vai nederīgu, bet tā ir absolūta patiesība). Laiks ievieš izmaiņas sevī, laimes izpratnē, draugos.
Visīstākā, dziļākā, patiesākā jēdziena nozīme slēpjas tā neaizsniedzamībā. Tā, kuru apzināmies, bet nekad nespējam piepildīt. (Vai nu tā ir telpas, laika vai rakstura distance) Šajā mirklī vērtībai, kam esam devuši laicīgu, dziļi subjektīvu un relatīvu vārdu, - mīlestība, laime, laiks, draudzība u.c. - tiek dota cita nozīme, kas kļūst mūžīga. Ir atklājies, ka gals tomēr ir. Tikai tas nekad nav aizsniedzams.
Pūcei aste nekad neuzzied. Bet process notiek mūžīgi. Un tajā slēpjas visīstākā patiesība, visneaprakstāmākais skaistums. Teiciens kļūst kā vienādojums, kur mainīgais vārds ir "pūce", un nezināmais paredzēts aizvietošanai, lai izteiktu absolūtas alkas. Alkas pēc tā, kas šķiet nozīmīgs, skaists, maģisks.
Un mīlestība savā būtībā tiešām ir disbalanss. Lai nu būtu. Bet kamēr mēs esam šeit un mīlam, tikmēr par to runās, rādīs un dejos. Pūcei aste ziedēs tik ilgi, kamēr būs kāds, kas to teiks. Tā noteikti vēl būs Olga Žitlihina, varbūt vēl spēlēs "Dzelzs Vilks". Bet tā jau būs cita Olga, cits Juris Kaukulis, cita pūce un cits disbalanss.
Foto: Skats no laikmetīgās dejas izrādes "Kad pūcei aste ziedēs...". Publicitātes foto
